Statiskā elektrība ziemas sausajā gaisā lēkā uz nebēdu - es regulāri sīčiem pa degunu sadodu. Toties uzskatāmi izskaidroju, kas ir zibens
Pozitīvā domāšana, īpaši ja tā ir uzlīmēta no virspuses kā plāksteris uz lauztas kājas, IMHO ir kaitīgāka par negatīvismu.
Piemēri? Viena apsektojusies [nejaukt ar "apseksojusies"!] būtne, saklausījusies visu NLP klasisku utt. man pilnām mutēm stāsta, cik labi viņai kļuvis no šitā pulverīša - tik ideāla sejas āda... Skatos un domāju - jēz, tevi no tās sektas aizvākt, pie dermatologa aizstiept, nevis pulverīšus dzert. Un to krēma kārtu nomazgāt, mož āda atjēgsies. Skats kā sifilitiskai cūkai, bet pašapziņa kā Kardašjanai.
Otrai lieliskākie un ideālākie bērni pasaulē, visām citām šādi tādi, bet viņai! vienkārši fantastiski! [visi ar diagnozēm... Oficiālām. Ģenētiskām, logopēdiskām, alerģiskām, hiperaktīvām un ne tikai.]
Varbūt tomēr labāk būt reālistam, nevis aizmiglotam pozitīvistam?
Protams, pozitīvismu var iemācīties, pie tā ir jāpiestrādā, līdz smadzenes pārslēdzas. Sava jēga un labums ir. Bet zaudēt piesaisti realitātei IMHO ir tuvredzīgi.
Atbalstu pozitīvismu līmenī "uzsmaidi otram", "pamani labo, pasaki labo" un tamlīdzīgi. Neatbalstu smadzeņu skalošanu citiem, kam toč ir sūdīgi.