Nebija gluži randiņstāstsš, bet man pamatskolā viens tāā patika, nu tāāā patika. Un pričene galvenā, par ko jārūpējas. Lieta tāda, ka man mati taisni, bet drausmīgi lokas patika, tad nu jautājums, kā dabūt matus lokainus, bija ārkārtīgi svarīgs jautājums. Izmēģināts tika praktiski viss - tīšana uz entā veida ruļļiem, uz avīzēm, stīvināti ar alu.
Reiz rudenī vajadzēja braukt lopbarības bietes vākt. Kā ta nu šīs kāds vāks, ja nav smukas čolkas?
Nez kur saklausījos, ka cukurūdens baigi labi matus stīvinot. Nakti gulēju ar cukurainu čolku uz rulli. No rīta vēl viss puslīdz kaut kā stāvēja, bet, kā jau tas parasti ar maniem matiem notiek, kā izeju laukā, tā viss veidojums ir viens "pļukt". Toreiz tā arī bija, visa mana cukurainā čolka jau pēc 5 minūtēm biešu laukā bija nošļukusi līdz zodam, lipīga, netīra - loģiski skata nekāda. No simpātijas centos izvairīties.
Uznāca lietus, un šobaltdien no tās reizes atceros ļoti saldas lietus lāses.