Vispār man patīk ģimeniskās tradīcijas, tikai tagadējā jaunatne, vismaz mana atvase, kas ir jau patstāvīgs un dzīvo atsevišķi, ļoti nelabprāt iesaistās to uzturēšanā, - ģimeniskas pusdienas svētdienās viņu neinteresē, savu dzimšanas vai vārda dienu svinēšanas tāpat, kaut mums tā pieņemts, pašam gatavot arī nepatīk, kaut abi vecāki labprāt gatavo. u.c. atšķirības. Kaut kā tas ābols patālāk aizkritis no ābeles, vismaz šajā ziņā, bet manām draudzenēm ir līdzīgi, kurām jau lieli bērni.
P.s. Nekad nav bijis utopiskas vēlmes katru svētdienu cerēt uz dēla piedalīšanos ģim.pusdienās, bet šad tad jau nu varēja piedalīties, par spīti savai aizņemtībai, faktiskajai vai piedomātajai.

Nu ka ne, - ne, neviens nevienam neko neuzspiež -lai iztiek ar pelmeņiem. ;d
Tā nu vienīgās tradīcijas pēd.laikā sanāk tikai starp mani un otro pusi, tās tad arī kopjam ar uzviju.

Kopīgi izbraukumi gan pie dabas, gan uz vasarnīcu, kopīgi kultūras pasākumi, kopīgas maltītes darbdienu vakaros un brīvdienās, savu jubileju atzīmēšana un svētku svinēšana, kā arī mazie pārsteigumi.