Zemapziņa nav muļķe. Filtrē veselu kaudzi neverbālo signālu.
Pārdomām. Ir man mazbariņš draudzeņu/labu paziņu no studiju laikiem. Reti sanāk saskrieties, bet vienmēr prieks papļāpāt. Reiz ar vienu saskrējāmies - tā kā par darīšanām, tā kā tāpat, tā kā jubileja kādai svaigi garām skrējusi - neatceros. Pasen nebijām krustojušās. Kafijojam, viņa kaut ko pajautāja, kaut ko runāju, bet viņa pēc katra teikuma māj ar galvu - aha, aha, jā, aha, jā... Ja pirmo reizi redzētu, ātri sarullētu satikšanās tēmu un ardievu - nenormāli kretinē šitie samākslotie kursus izgājušie pozitīvisti-uz-runāšanu-mudinātāji... Nomazgāties gribas pēc tādām sarunām, kur mani tur par glupu podu un mēģina manipulēt pēc klasiskajiem mārketinga likumiem. Bet tā kā šo cilvēku pazīstu gadus až gandrīz 30, agrāk bija normāls meituks, fiksi salīmēju, kur tam visam kājas aug - cilvēks ir tā ieracies darbos, kur samācīts ar glupo tautu tikt galā pēc klasiskajiem priekšrakstiem, ka laiž to raini 24/7. Uzliku sev spama filtru un viss OK.
Bet zemapziņa ir arī trenējama. Gadu desmitos. Man ir viena vārda īpašnieces, ar ko izvairos jebko vairāk par "čau, kāds ārā jauks laiks" veidot. Nekādus darījumus. Nekad. Tāpat ir uzvārdi ar specifisku skaņu virkni, kas dod to pašu rezultātu - nē. Skaidrojums, protams, vienkāršs. Skaņas, kas apzīmē cilvēku [vārds, uzvārds], un ko viņš dzird regulāri, viņu arī ietekmē. Un šis ietekmes rezultāts dažos gadījumos nav savietojams ar mani. Pēc pāris puniem uz tā paša grābekļa vairs nelon kāpt - iestājoties zināmajiem parametriem, piesardzība ieslēdzas defoltā.
