Sveiciens Neatkarības deklarācijas dienā!

[Mao]

Nu re, arī laiciņš foršs! Lai visi izbauda šos svētkus ar pilnu krūti, 4 brīvdienas vien ir ko vērts! Varbūt var uz mirki apstāties un atcerēties tās prieka asaras, varbūt var sakārtot šķūni, varbūt var apmeklēt kādu svētku pasākumu, baznīcu, paciemoties pie tālākiem radiem vai draugiem, tam visam jau īsti svētki ir domāti. Es lipināšu flīzes un rakņāšu zemi.
Priekā, brāļi un māsas!

[Mao]

Kad atkarīgie teica runas stīvas,
Un mantkārīgie stūma paunas blīvas,
Vēl bija apdolbītie - tiem darbs un desasmaize visa dzīve,
Bet trīskapeiku tramvajs ik gad pie statujas, lai sveiks dzīvo,
Un pats tāds malacis, ik darba vietā, pat tīši nelūgts, sarkans plīvo,
Lai svētki un kāds prieks mums tiek tik vien, kā paciesties uz rindu sīvā?

Kāds piedomāja, vai būs Latvija kad brīva?
Jā, tauta mūsu mums vēl ir, un bija un vienmēr būs dzīva!

[Emīlija]

Prieka asaras bija toreiz, un bez asarām es šo dienu nemaz nespēju atcerēties.

Svinam!

[reno]

Arī man šī ir pati nozīmīgākā svētku diena

[Mao]

[Luīze]

Sveicu svētkos!
Klausāmies un dziedam līdzi!

[Nomainīju dziesmu, lai nav tā pati, kas Mao. ]

[Mao]

[Mao]

Sveicu svētkos!
Klausāmies un dziedam līdzi!

[Nomainīju dziesmu, lai nav tā pati, kas Mao. ]

Un redz, kas beigās dēļ labošanas sanāca: spontānas simbiozes nāve.
Mēs, ar burtiski sekunžu starpību, ielikām vienādus skaņdarbus, tas bij mūsu kopējais dvēseles stāvoklis, kā simbols, mūsu līdzīgām līdz asarām sajūtām. Tās ir sajūtas, kuras savādāk pat nevar parādīt un citi izbaudīt līdzi. Ir cilvēki, kuri vienmēr pavaicās - tu esi idiots, ko tu divus karogus pakāri, jābūt taču vienam, ņem nost! Nekropļo tēmu.... . Neko tur izdarīt nevar. Jāsaprot.

Un tagad "Saule, Pērkons, Daugava" ir pie "Kā būtu, ja būtu...". Jo... . Bravo.

[Luīze]