Kad atkarīgie teica runas stīvas,
Un mantkārīgie stūma paunas blīvas,
Vēl bija apdolbītie - tiem darbs un desasmaize visa dzīve,
Bet trīskapeiku tramvajs ik gad pie statujas, lai sveiks dzīvo,
Un pats tāds malacis, ik darba vietā, pat tīši nelūgts, sarkans plīvo,
Lai svētki un kāds prieks mums tiek tik vien, kā paciesties uz rindu sīvā?
Kāds piedomāja, vai būs Latvija kad brīva?
Jā, tauta mūsu mums vēl ir, un bija un vienmēr būs dzīva!