ja jau degvielu kari, tad es ierakstos dīzelistu armijā. Ne tik daudz dēļ kaut kādiem dinamikas vai naudas apsvērumiem, bet dēļ sajūtām/filozofijas. Dīzeļa murrāšana man ir nomierinoša pretstatā benzīnnieka agresīvajai kaukoņai/rēkšanai. Dažāda degvielas uzliesmojamība ļauj attālināties no aizdegšanās stresa. Man vispār pie sirds ir vecie, prastā sūkņa dīzeļi bez turbīnām. Diezgan vienaldzīga man ir jauda, protams, labi, ja tā ir, bet lai tā dēļ krāmētos ar līdzi nākošiem sarežģījumiem - nuinafig. Bet tas viss ir tikai filozofija. Man joprojām ir darba auto, pie kura emocionāli nepiesaistos. "Ģimenes auto" ir sievas auto, liels, viņai patīk un der ceļošanai. Dīzelis ar visām mūsdienu atribūtikām. Kas būs vēlāk, nezinu, piecus gadus jau bēdu nebūs, maksā tikai.
Krāsa - es pat nezinu, kādu izvēlētos, ja vajadzētu. No konkrētā modeļa atkarīgs, kāda tam piestāv. Pelēcība ir neinteresanta, ja no mašīnas gaidi emocionālu saikni, tad jādomā par krāsu ļoti..