Ceļam pie Dieva jāved caur ciešanām, citādi neviens Dieviņu nemeklētu, visi dzīvotu laimīgi tāpat.
(Nazis nevar pats sev iegriezt. Nīče)
Joprojām laimīgākais laiks – pirms skolas trīs vasaras pa mēnesim laukos pie vecmāmiņas. Praktiski pilnīga brīvība (nelīst vircas bedrē, neēst kodinātos graudus, neiet aiz kalna un nebāzties pie ķēdes suņa ir normāli noteikumi, nevis ierobežojumi
), lopiņi, dārzs, pļava, ogas, bēniņi, siena šķūnis, ratnīca... Kaut ko palīdzēju, ļoti daudz iemācījos, viss interesēja, izpētīju visu, ko atradu. Pat lietu neatceros kā traucēkli. Nu, jā, tur mani nedricelēja. Vecmāmiņa mierīgi dzīvoja, un es tā paralēli.
Pārējā bērnības daļa – paldies, nē. Bērnudārzs ar agro celšanos (man kā pūcei...), dricelēšana, "audzināšana"...
Pēc tam – līdz 18 gadiem neko laimīgu neatceros. Skola – sekmes no labā gala, bet apcēla par fizisku īpatnību (dabūja bietē pretī), "tev jāuzvedas un jādomā tā kā es gribu". Nekāda skolas laiku pirmā mīlestība arī man nebija, tas džeks, kurā biju samīlējusies, mani ignorēja, toties manī bija iemīlējies tas, kurš man riebās. Diskotēkas maz interesēja (baigā jēga stutēt sienas). "Lotoss" bija foršs laiks.
Augstskolā, ja nebūtu sesiju un eksāmenu un otrās nelaimīgās mīlestības, varētu teikt, ka fragmentāri laimīgs laiks. Kojas, brīvība, neatkarība (agri sāku paralēli strādāt, sapelnīju, ieviesu datoru, pelnīju vēl vairāk), teātri, izstādes, sarunas, tusiņi ar ģitārām un Kalniņa dziesmām. Prakses visādās interesantās vietās. Fantastiski cilvēki.
Pēc tam visādi. Labāk, sliktāk. Gribēju ģimeni, nebija ar ko. Darbs mani vienmēr ir mīlējis (un izmīlējis arī ne vienu vien reizi).
Par laimīgu var uzskatīt laiku divos ārzemju braucienos (aptuveni mēnesis un tālu). Nu, jā, tur nevienam no manis neko nevajadzēja.
Pārējais – nu vienkārši dzīvoju. Ar sīkiem laimīgiem mirklīšiem šad tad. Mācījos meklēt laimi katrā sūdiņā, jo taču pats par savu laimi esi atbildīgs blablabla. Kad apmēram piespiedu sevi skatīties pozitīvāk, dzīve izsita ķeblīti no kājapakšas kārtējo reizi.
Mazohistisko uzskatu, ka obligāti jābūt kaut kādām ciešanām, nesaprotu. Tad sanāk, ka vispirms tev izēd bļodiņu, bet pēc tam iedod karotīti ēdamā atpakaļ. Un tev jābūt par to laimīgam. A NH?
Tagad ne veselības, ne naudas. Toties pienākumu pāri galvai.
Varbūt laimīgs būs laiks pensijas gados, kad visi būs mani atstājuši mierā vienu pašu. Visi.
