Skaistākais laiks mūžā. Vai laimīgākais laiks

[Leonāra]

Es zinu gan Poliannu, gan Norbekovu
Man neizskatās, ka kāds mērās, kam sarežģītāk, man izskatās tieši otrādi 
Ja par manu dzīvi, tad skaistākais laiks, kā lielākajai daļai cilvēku, man bija studiju gadi.
Varēju tikai studēt, jo vecāki aizliedza strādāt, līdz ar to arī bija vienalga - ir stipendija vai nav, naudas kā studentam bija tik daudz  kā nekad(piem., negāju nekad ēst ēdnīcās, tikai restorānos un kafejnīcās). Pirmo gadu nodzīvoju kojās, bet tad man tika atrasts dzīvoklītis Vecrīgā, varat iedomāties, cik bija jautri. Vēl piedevām  varēju izmantot tēva vasarnīcu. Pieci gadi aizgāja kā pasakā - nekad nezināji, ko rītdiena nesīs, kur vakarā atradīsies, kur no rīta pamodīsies
Tātad man laikam skaistākais laiks sauktos - bezrūpība un piedzīvojums 

[tuk]

Varbūt tai uztverei kāda saistība ar ģenētiku    Ja tā padomāju, maniem vecākiem bijusi šausmīga pieredze, karš, izsūtīšana, trūkums atgriežoties, visa sākšana no nulles un bez nekādiem tur psiChologiem, bet laimīgākus, jautrākus un optimistiskākus cilvēkus pat grūti iedomāties... Nekad neesmu dzirdējusi no viņiem kādu sūkstīšanos par likteni slikteni.

[Amālija]

Bērnību faktiski neatceros. Nezinu, kāds tam iemesls. Pamatskolu arī švaki atceros. Nekas slikts nenotika tajā laikā. Bet šķiet, ka es biju kaut kāda - ne tāda. Ne akurāt infuzorija tupelīte, bet uz to pusi. OK. Nevarētu teikt, ka mājās jutos neiederīga. Noteikti nē. Bet labāk jutos ārpus mājas.


Kļūstot vecākai, man kļūst interesantāk. Es pati sev šķietu interesantāka. Pēc 25-30 gadu vecuma es lēnām sāku atklāt pasauli. Joprojām nebeidzu brīnīties. Ir tik interesanti. Tas nenozīmē, ka tagad nav problēmu. Es vispār esmu problēmu veidošanas meistars. Ja kādu laiku ir miera vēji, kļūst pat neierasti
 Pēc pusmūža esmu ar stabilāku iekšējo kodolu. Man tā gribētos domāt.