Labošanās

[tuk]

Cik reizes tā "mācībstunda" par vienu un to pašu būtu pieļaujama?
Bet jautājums jau, tā "kļūda/sūdi" ietekmē vien paša dzīvi vai tomēr citu. Ja paša, no problem, var ņemties kamēr neapnīk... ja citu, nu kamēr neapnīk citiem...

[tuk]

Tā sevis graušana ir varen riebīga štelle. Nevar novelt vainu uz citu

Ja atkārto sūdus jau piekto reizi un "mokās" ar sevis graušanu, varbūt kāda mazohistiska persona un tādejādi gūst baudu... 

[Pifs]

'Manuprāt vislabākais (ne pareizākais) piemērs ir E.Gluzunova ar to "savu": Artjomu (laikam). Zema pašapziņa, "0" pašcieņas un rezultātā  - vieni vienīgi "sūdi".

[Bobs]

visgrūtāk ir tikt galā ar sevi. Piedot pašam sev. Bet ir iespējams.

[Leonāra]

Man liekas, bija jau šāda tēma 
Man parasti ātri aizmirstas un es vienmēr ticu, ka citreiz tā nebūs(gan par sevi, gan citiem).

[tuk]

Man tāda parasta, vienkārša dzīve    nedaru otram to, ko negribētu lai nodara man...
Ko jūs tādu nodarāt otram, ka nespējat pat sev piedot? Vienkārši interesanti... 

[Trix]

Jautājums ir par piedošanas slieksni.
Viens tīšām nositīs kaimiņa suni un par to pat nedomās, kur nu vēl jutīsies vainīgs un apcerēs, ka to vajadzētu vai nevajadzētu sev piedot. Otrs nejauši izgāzīs kādam kafijas krūzīti un nevarēs to aizmirst gadiem, kaut arī pat drēbes neaplēja, trīsdesmit reižu atvainojās un nopirka vietā jaunu kafiju.

Kā zināms, mežā putni dažādi – vāveres un piepes.

[tuk]

Tas gan. Bet ir ļoti apgrūtinoši tie, kuri nemitīgi atvainojas un piemin ko sen notikušu... vienreiz izrunājām un punkts, bet nē, kā satiec tā sākas atkal un atkal no jauna tā ņemšanās un tirzāšana, gadi jau pagājuši... tie laikam tie, kuri sev nespēj piedot, kaut "apbižotais" sen piedevis un aizmirsis. Tur tomēr līdz kādam psihoterapeitam jāaizstaigā.

[kvadra]

Par piedošanu jau kaut kad bija. Te tā kā par labošanos. Nu, ja apzinies, ka kaut ko esi sadarījis ne tā, apdomā, ko vari vēl labot. Vai vismaz nepieļaut turpmāk. Tas arī viss. Ar paššaustīšanu nodarboties ir neauglīga nodarbe.

Tas gan. Bet ir ļoti apgrūtinoši tie, kuri nemitīgi atvainojas un piemin ko sen notikušu... vienreiz izrunājām un punkts, bet nē, kā satiec tā sākas atkal un atkal no jauna tā ņemšanās un tirzāšana, gadi jau pagājuši... tie laikam tie, kuri sev nespēj piedot, kaut "apbižotais" sen piedevis un aizmirsis. Tur tomēr līdz kādam psihoterapeitam jāaizstaigā.

Laikam Gogolim bija tas stāsts par tādu vainīgo, kas teātrī uzšķaudīja priekšā sēdošajam uz plikā paura un noveda "abižoto" līdz baltkvēlei ar savu daudzkārtējo atvainošanos 

[tuk]

Sanāk panomonāze - sevis graušana ir sevis graušana. 

[Spārka]

Man tā īsti nekad nav gribējies laboties, pat, ja zinu, ka kaut kas nav bijis labi darīts. Izdarīju - tātad man tā vajadzēja.

[Minne]

Man tā īsti nekad nav gribējies laboties, pat, ja zinu, ka kaut kas nav bijis labi darīts. Izdarīju - tātad man tā vajadzēja.

Bet, ja reizes 5?    Tipa, es neko nemainu, bet cietējs ar manas rīcības sekām lai pats tiek galā? 

[Spārka]

Tipa, es neko nemainu, bet cietējs ar manas rīcības sekām lai pats tiek galā? 

Tipa, jā. Vai lai neuzraujas vēlreiz. (Šis attiecināms tikai uz pieaugušām, patstāvīgām būtnēm).

[Amālija]

Tas varbūt kā ar alkoholismu? Atmetu, atsāku. Atmetu, iekrītu. Gribu, bet nesanāk.
Dažreiz kaut kas pirms daudziem gadiem izdarīts, tagad it kā esi sapratis, labojies, bet tā pagātne ietekmē šodienu un rītdienu.
Un viens ir saprast ar prātu, cits - ar sirdi.
Tāpat taču katram ir tās sarkanās līnijas.

[tuk]

Man pret labošanos arī nav iebildumu, kļūdīties var katrs. Un mācoties jau vien no savējām... Iebildumi, ja nemācās un vienas un tās pašas atkārto.