Nekad neatsakos no spontāniem gājieniem un nekad to neesmu nožēlojusi.
Jaunībā, bija kaut kāds sapnītis, sakarā ar tālāk mācīšanos. Pašķirstīju pabiezu katalogu, iesēdos vilcienā un aizbraucu uz Ļeningradu, pēc pāris dienām man bija viss skaidrs par iestāju eksāmeniem, aizgāju uz biļešu kasēm, bija pusdienas laiks, vienīgā, kas strādāja bija uz Ukrainu, nopirku biļeti uz Kijevu un nākošajā dienā jau sēdēju vagonā (kas būtu domājis, ka uz Kijevu jābrauc 2 dienas), Ar Kijevu es tiku galā trijās dienās, Biļešu kasēs tuvākais brauciens bija uz Minsku, es protams, to izmantoju. No visām pieturas vietām ar telegrammu sūtīju sveicienus mammucim, mammis bija izmisumā, bet es jau biju nopirkusi biļetes uz Viļņu... No vilciena mani nocēla, kad es braucu uz Tartu. Paldies Dievam, ka biļetes tajos laikos bija lētas.
Nekas jau nav mainījies, cik gadus atpakaļ, piezvanīja kāda druška - Olguci, esmu nokavējusi visus autobusus, negribi aizlaist uz Ludzu. Atbildēju,- ja tu zini ceļu tad laižam. (cilvēks, kas praktiski nekad no pilsētas nebija ar savu autiņu izbraucis);o)))... Un nemaz nenožēloju, Ludza tik jauka maza pilsētiņa, ezeri visapkārt, un vēl trāpījāmies pilsētas svētkos!
Starp citu no spontāniem pirkumiem - plīšu lācītis! Visiem stāstu, tas ciemiņiem ar bērniem, kaut gan man viņš pašai patīk ;o)))
