Nolēmām, ka jāaizbrauc, vismaz kaut kas par svētku tēmu. Vakar laiks labs (t.i., Rīgā nelīst), braucam.
Jau uz šosejas izskatījās, ka ideja nav laba, pasmējāmies, ka mēs rīdziniekiem atriebsimies par Zelta rudeni pie mums.
Pozitīvi, ka šogad visi objekti puslīdz vienā līnijā, var iziet vienā garā pastaigā un visu apskatīties. Tikai tas der tiem, kas var tālu staigāt, man vīrs ir gājējs tikai īsos pārskrējienos, citādi pēc gājiena ir uz kruķiem. Tātad pamēģināsim iebraukt Jēkaba kazarmās, iziesim pa Vecrīgu, atnāksim atpakaļ un pārbrauksim pāri Daugavai uz Uzvaras parku.
Ha. Ļaužu pūļi ir kosmiski. Ar puikām izkāpām pie Brīvības pieminekļa, vīrs apbrauca apli līdz kazarmām. Paskatījāmies apkārt, uzkāpām Bastejkalnā, sākām iet uz Vecrīgu. Piezvanīja vīrs – iebraukt nekur nevar, mainām plānus, nāciet cauri Vecrīgai, es pie akmens tilta kaut kur būšu, ja tik tālu tikšu.
Kaļķu ielas sākums tāds, ka cauri iziet nevar, apmēram kā sagaidot hokejistus. Klaustrofobija uz panikas robežas. Izspraucāmies. Tālāk mierīgāk, bet burzma ārprātīga. Doma laukumā izrāde bija laba, redzējām fragmentu (te varētu pakavēties, ja būtu mēs visi kopā). Izgājām uz krastmalu, trāpījām uz parādes ģenerālmēģinājumu un slēgtu krastmalu. Hmmm, vai to nevarēja dienā, kamēr ļaužu pūļi nemēģina šturmēt starošanu?
Mašīnu sagaidījām, līdz pārdaugavai tikām, izdevās redzēt dažus objektus un pārblīvētas ietves, kur cilvēki stāv viens pie otra un gaida, kad varēs paiet soli tālāk. Pie parka – vienkārši pūļi. Paskatījāmies uz visu, ko var redzēt pa logu un devāmies projām – pa perpendikulu, kur nekas nestaro, lai arī ar līkumu.
Lai man piedod tie, kas jau ir atvēruši muti kliedzienam, ka nav visur jālien ar mašīnu – ne visi dzīvo Rīgā, un ne visiem ir varēšana staigāt garus gabalus. Kur paliek svētā integrācija?
Pat ja mēs vīru būtu iesēdinājuši invalīda ratiņos, ar tiem tur izspraukties bija nereāli. Sabiedriskā transporta pieturas – ar kaudzi. Saprotu, ka transports biežāk nebrauca. Tātad arī "atstāj mašīnu "park and ride" [
]" tā īsti nebija lietojams (nerunāsim par samaksu).
Ko redzējām, tas bija labs (vai ne tik labs, bet es šādā pasākumā priecājos par katru objektu). Piekļūšana – katastrofāla. Pieņemu, ka vajadzēja braukt pēc pusnakts, bet ne veselība ļauj, ne arī ir pārlieka vēlme puikas vazāt naktī, – vēl stunda turp, stunda atpakaļ...
Pasākums labs veseliem cilvēkiem, kas dzīvo Rīgā un kam neriebjas pūļi.
Ļoti pozitīvi, ka karte ar objektiem ir saslēgta ar GPS, un var redzēt kur tu atrodies.
