Īstenībā neviens nezina kā uz sīko psihi iedarbojas visas tās it kā pasaku šausmas. Es arī bērnībā lasīju visu ko atradu, arī pasakas 4-5 gados – visas bērnu grāmatas pēc kārtas un neklapēju ar ausīm uz asiņu kalniem, bērniem cepeškrāsnī, izrautām sirdīm un visu pārējo. Mans puiks kādos 2-2,5 gados naktīs modās un raudāja no bērnu multenes par Lupatiņiem (kur Šallīte baidās pie vannasistabas durvīm, jo tur esot briesmonis, kas izrādās pilošs krāns).
Kaut kur ir tā robeža, kad jau uztver čiliņā, bet kad vēl ne. Tikai kur?