Par to problēmu izrunāšanu arī ir kā ir – ļoti atkarīgs no otra cilvēka. Ja tu viņa problēmu, kas jau ir kļuvusi par tavu, mēģini izrunāt, tad tevi pataisa par muļķi, kas pie visa vainīga, un apgalvo, ka tā nemaz nav. Gaslaitings saucas. Un tik un tā tu paliec ar savu problēmu, kura nebeidzas, tikai nu jau tas otrs ir vēl arī apvainojies.
Droši vien mazliet cita situācija nekā tēmā.
Spārka, ir kaut kas noticis. Sākumā šokējošs. Nav skaidrs, kas būs. Tad nu jāpieļauj visādas iespējas. Pārsvarā, lai otru mierinātu, nevajadzētu spiest uz negatīvo galu.
Pārāk lielu iespēju atrašana laikam ir tie Boba minētie saliktie teikumi ar entajām daļām.
Tā īsti neiebraucu, bet esmu nonākusi pie shēmas, ka labāk nemēģināt nevienu mierināt, jo man nesanāk. Es varu tikai nebakstīt sāpīgajā punktā un būt maksimāli neitrāla, jo cilvēka problēmu atrisināt nevaru, bet no jebkāda veida žēlošanas visiem ir vēl sliktāk. Ja zinu, ka cilvēkam bēda, to tēmu viņa klātbūtnē necilāšu, tas jā.
