Mans ūsainais brīnums
Reiz kāda virtuāla draudzene man pārliecinoši paziņoja - Tev vajag vīrieti mājās! un uzdāvināja trīs mēnešus vecu runcīti vārdā Emīls. Tādu mīļu mazu svītraini pūkainu brīnumu ar cilts rakstiem. Ak, Kungs! Ar vīrieti noteikti būtu mazāk noņemšanās! Bet starpības praktiski nekādas - lielāko dienas daļu šis guļ uz sava dīvāna, kad pamostas nedaudz iekož, tad viņam uznāk maigošanās tūre, bet vakara lielā bizošana. Kad esmu pagalam nogurusi un aizeju gulēt, viņš pēc laika ir klāt jo uzskata par savu svarīgāko pienākumu manu kāju sildīšanu.
Ik rītu, atveru acis no maigas ūsu kutināšanas un tad kāds man dusmīgi iebļauj ausī. Izliekos, ka nedzirdu. Kaķa gabals neliekās mierā un sāk ložņāt pa mani. Astainā nelaime urkšķ, pukst, ņurd, knosās... Beigās ar savu auksto un slapjo degunu baksta manējo. Paveru acis mincis to pamana, aiz sajūsmas maļ dzirnaviņas un ar ķepu maigi kutina manu deguna galu. Aizveru acis un mēģinu vēl ko glābt no sapņa paliekam. Un tad - Apoteoze! Sīkais neapmierināti ieņaudas, paceļ asti un... prasti Apsēžas man uz galvas! Lūdzu ņemt vērā, ka ar katru rītu šī pakaļa paliek resnāka, košaks smagāks un visa šī „priekšspēle” īsāka.
Rodas jautājums. Esmu pamanījusi, ka pakaļas iespiešana manā degunā ir kaķa pēdējais arguments. Ar to, ka gulta no rītiem ir pilna ar visāda kalibra rotaļu pelēm esmu jau samierinājusies, bet tā Pakaļa! Vispirms, ko tas manevrs nozīmē? Otrkārt, kā no tā paraduma tikt vaļā? Būtībā man ir mācīts, ka gadījumā ja kaķa uzvedībā mani kaut kas neapmierina, man jāpūš šim kāda ūdens šalts, bet tas taču būtu par daudz prasīts, lai ietu gulēt ar pulverizatoru padusē un gaidītu to kritisko brīdī, vai ne? Fiziski kaķus ietekmēt nedrīkst - dabūs psiholoģisku traumu un kam man vajadzīgs kaķis ar kompleksiem. Bet ja to procesu nepārtraukt, psiholoģisku traumu dabūšu es!
Un tā palēnām dresēju savu mīļumu, jebšu viņš pielāgo manu dzīves ritmu savām iegribām. Pirmais, ar ko sāka, pieprasīja mainīt manu zvērinātas pūces dabu pret cīruļa dzīves ritmu. Tas, kas nevienam nebija izdevies mazam brīnumam bija špicka. Jau ap desmitiem vakarā viņš mēģina mani iemānīt guļamistabā, stiepj uz turieni visas savas grabažas, maigu ņurd, luncinās gar stilbiem, nogāžas pie gultas augšpēdus un pieprasa sev uzmanību. Pie tam gultā viņš vienmēr iemanās aizņemt pašas stratēģiski svarīgākās vietas, tai nozīmē, visur, kur es gribu rast mieru, vienmēr viņš ir priekšā un pat vairākās vietā vienlaikus. No rīta, par to, ka pamosties dabīgā ceļā var aizmirst. Nu, protams, kā var gulēt tai laikā, kad jāmaina ūdens, jāiedod ko garšīgu mincim un jāsāk kaķu izklaides? Izklaides, tas nozīmē, ka jārauj no TĀS peles pakaļas riņķis, kā rezultātā TĀ pele noskrien 30 cm un kaķis ir stāvā sajūsmā un pieprasa procesa turpinājumu. Diez vai pusgadu atpakaļ es noticētu ja man kāds pateiktu, ka riņķa stiepšana no peles pakaļas būs priekš manis pietiekami svarīgs iemesls lai septiņos no rīta pieceltos no gultas!
Sīkajam brīnumam ir savas iemīļotas vietiņas šai dzīvoklī. Visas skapju augšas, ledusskapis un tad, protams, ES. Būtībā manī ir viss, kas nepieciešams vidusmēra kaķim – kājas skrāpēšanai, pirksti maigam kodienam, pleci, uz kuriem sēžot var ievērtēt dzīvi no augšas, mugura, kur pastaigāties un visērtākais krūšu izmērs, kur pamurrāt un izvērsties jebkādā pozā un leņķī. Vienā vārdā, esmu ideāls sievišķis priekš kaķiem!
Pazudušas mušas. Mušas ir kaķa vājība, ja es dzirdu, ka blakus istabā kāda burzma un gāžas mēbeles, droši zinu, ka vēl viena muša kaķa kontā. Protams, ja reiz šī dzīvokļa teritorija ir kaķa pārziņa nekam citam te nav teikšanas. Pazuda arī faraona skudras! Ne jau tā, ka es to ūsaino mīļumu nebarotu... laikam minča neatvairāma harizma un smukums tās masveidā demoralizēja, tās saprata, ka te vairs nav aršana un aizvācās. Var arī gadīties, ka mīļums vienkārši grib draudzēties ar visu kas kust. Mušas un skudras draudzēties negribēja un pašas vainīgas.
Un vēl tā potēšanas procedūra ... Kad teicu māsiņai, ka, – Atvainojos, bet nezinu, kā Ēmīls reaģēs, jo ir pirmo reizi ārpus mājas. Uz ko man atbildēja, ka spriežot pēc visa, es stresoju vairāk par kaķi! Rezultātā, lai nodzītu to stresu, nopirku viņam to nolādēto peli ar riņķi pakaļā un sev printeri ar skenera un kopētāja funkcijām...
Mēģinu ieaudzināt mincim, ka lieliem puikām pašiem sevi jāizklaidē. Nu un viņš visu dienu staipa man no pakaļas visu savu bagātību - trīs peles: to pelēko ar riņķi pakaļā, balto uz gumijas un pūkaini –strīpaino. Pie tam, tajās lielajās oranžajās acīs tik daudz pārmetuma, ka mani sāk mocīt sirdsapziņa.
Jā sirdsapziņa mani moka visu laiku, par to, ka manu iegribu dēļ viņam nācās zaudēt savu runča statusu, par to, ka nabadziņam jāsamierinās ar šīm divām istabām tai laikā, kad citiem tur aiz loga pieder visa pasaule, par to, ka kaķiem vajag svaigu gaisu, bet es ziemā vienīgais ko varu piedāvāt – apkures sezonu. Par to, ka viņam trūkst sabiedrības. Bet viņš dīvainā kārtā mani tomēr mīl, apsēžas pretī un ilgi skatās acīs, tad kaut ko sāk bubināt. Prasu,- tev ir problēmas, mincīt. Ņau,- atbild un piemiedz aci.