(Pēc Nīkes un lumberga pieprasījuma)
Dzīve vēlēšanu iecirknī nekad nebija vienmuļa. Atmiņā īpaši iespiedusies viena diena – kad iecirknī ieradās čigāni. Nevis pa vienam, bet vesels bars – skaļi, krāsaini, ļoti organizēti un ar tādu enerģiju, ka iecirknis pēkšņi kļuva par ko līdzīgu gadatirgum.
Pirmie ienāca vīrieši – taisni, lepni, ar spēcīgu stāju un zināmu svarīguma sajūtu. Un uzreiz bija skaidrs, kurš te nosaka toni. Viņi nerunāja daudz, bet, kad runāja, viņu balsis bija dziļas, stingras – un sievas viņus uzreiz klausīja. Nekā ļauna vai aizvainojoša – vienkārši tāda viņu kārtība.
Sievietes – ak, tās bija pasakas cienīgas parādības! Garās krāsainās svārku kārtas, zelta auskari, rūtaini lakatiņi un tāds smaržu mākonis, ka visa vēlēšanu komisija pēkšņi sajutās kā eksotiskā pirtī. Viņas čaloja, smējās, nemitīgi sarunājās savā starpā, bet, kad pienāca kārta balsot – uzreiz nopietnas, klusas. Un atkal – ja vīrs kaut ko noteica, viņa paklausīja bez iebildumiem.
Viņi nāca balsot visi – arī vecākie, arī jaunieši, pat bērni, kas vēl nevarēja balsot, bet bija līdzi kā krāšņs fons. Un viņi ļoti cienīja pašu procesu. Nekādu izsmiekla, nekādu „mums jau vienalga“. Drīzāk lepnums – mēs arī esam pilsoņi, mēs arī piedalāmies.
Un pēc viņiem viss iecirknis vēl ilgi bija kā uzlādēts – it kā būtu pagājis nevis vēlētāju vilnis, bet kāds svētku gājiens. Nevar teikt, ka viņi būtu klusi vai neuzkrītoši – nē, gluži pretēji. Bet viņos bija sava iekšēja cieņa, sava kārtība. Un kaut kas ļoti dzīvs.
