Šis stāsts nav par "mūžīgās jaunības kultu".
Īstenībā jau gadiem esmu piefiksējusi, ka cilvēki izskatās īgni, ļauni, nesimpātiski. It kā kopta kundzīte, bet tāds augstprātīgs lūpu uzvilciens un nicīgi piemiegtas acis (es nejaucu ar tuvredzību), it kā tīri štrams kungs – ačteles ļaunas. Nu nepievilcīgi. Un radās pat tīri sportiska interese – nu tad trāpīsies kāds simpātisks vai ne? Mērķauditorija – ap manu vecumu un vairāk. Netrāpās. Miljonāru saietos neapgrozos, bet arī kūtspakaļā neskatos. Kaut vai lielveikalā, tajā pašā Akropolē, cik nu sanāk būt (un ne Maximā ar vienu X) – nu nav redzēts neviens vīrietis, kam gribētos ilgāk skatienu piesiet.
Ļoti pamanu, ka daudzas manu gadu dāmas acīmredzami ir pāri 100 kg. Pleciņi nolaižas, sekojoši krūtis arī, mugura apaļa, stāja nekāda. Un it kā sieviete, skatoties pēc gadiem, pat būtu tā nekas, bet - tante.
Par to, ka vīrieši ap 50-60 ir pašā spēku briedumā – atļaujiet pasmīnēt. Ne vienu vien pazinu, kas 60 ne tuvu nesagaidīja. Klasesbiedri, studiju biedri, darba biedri. Starp citu, tieši vīrieši. Tas tā, par to, ka pēc 55 vēl nekādi šīberi. Var gadīties arī ar kājām pa priekšu. Un varbūt kādā darbavietā ideālajā pasaulē nelaiž pensijā pēc 70+. Pazīstu cilvēkus, kas pēc 50 darbu nevar atrast. Izglītoti, erudīti, profesionāļi. Protams, protams, sētnieka vietas un lielveikalu kases par minimālo algu vienmēr ir gaidībās...
Protams, es saprotu, ka kaut kur ir arī simpātiski cilvēki, un galu galā kas vienai pē, tas otrai pats labums, kaut tas pats resnais vēders kādai netraucē.
Bet ar pārdomām padalījos. Protams, kā parasti – nevajadzēja.
