Autors Tēma: Sliktā terapija. Kāpēc bērni nepieaug. Ebigeila Šraiere Veselības tendences.  (Lasīts 4317 reizes)

0 lietotājiem un 1 viesis lasa šo tēmu.

Atslēdzies Raimonds1

“Grāmata, kas izaicina visus šobrīd pastāvošos priekšstatus par bērnu mentālo veselību – tā var satricināt, bet reizē arī paglābt daudzas ģimenes no smagām kļūdām.”
Nils Sakss Konstantinovs, pusaudžu psihoterapeits

“Kas ir nogājis greizi ar Amerikas jaunatni?” Ebigeila Šreiere sev jautāja, vērodama šodienas ASV realitāti, un veica ASV garīgās veselības industrijas izpēti. Secinājumus viņa publicēja grāmatā “Sliktā terapija”.
Latviešu valodā grāmata tiek izdota ar mērķi rosināt diskusijas un domapmaiņu par tajā aplūkotajām tēmām, lai pēc dažiem gadiem līdzīgu jautājumu nenāktos uzdot arī Latvijā.
Mileniāļu un Z paaudzes bērni tika pāraprūpēti un audzināti ar terapeitisku pieeju. Viņu vecāki bija apsēsti ar savu bērnu laimi. Taču tagad šie bērni ir izauguši par vientuļiem, nemierīgiem, depresīviem un nedrošiem jauniešiem.
Ebigaila Šreiere apgalvo, ka viņi nav gatavi to pamatpienākumu veikšanai, kas tiek sagaidīti no ikviena pieaugušā. Šie jaunieši izvairās no riskiem un brīvībām, kas saistītas ar pieaugšanu. Kā tas ir iespējams, ka visizglītotākās paaudzes ir vismazāk sagatavotas pieaugušo dzīvei?
 
Svarīgākā grāmata par bērnu psihisko veselību, kas iznākusi pēdējos gados – tā var pilnībā mainīt ne tikai vecāku, skolotāju un speciālistu priekšstatus, bet arī bērnu dzīvi.
Kāpēc bērni, kuri dzīvo aizvien labāk, jūtas aizvien sliktāk? Kāpēc par spīti tam, ka ir pieejams aizvien vairāk psihologu un aizvien vairāk bērnu saņem terapiju, bērnu veselība, šķiet, pasliktinās. Kāpēc pieaug gan izrakstīto medikamentu skaits bērniem, gan dažādas pusaudžu problēmas. Kāpēc skolēnu vidū pieaug mobings, trauksme un depresija, kaut arī skolās aizvien vairāk runā par sociālemocionālo labbūtību?
Vai tas varētu būt tāpēc, ka pieeja bērnu mentālajai veselībai nav īsti palīdzoša? Varbūt vēl vairāk – tā reizēm vairāk kaitē, nekā palīdz?
Šī grāmata pēc iznākšanas Amerikā sacēla īstu vētru, un kļūs arī par svarīgu notikumu katram Latvijas vecākam, skolotājam un speciālistam, kurš strādā ar bērniem. Autore ar pētījumiem, faktiem un novērojumiem parāda pašreizējās pieejas trūkumus, un arī draudus.
Kā speciālists, es ikdienā saskaros ar mūsdienu aprūpes sekām – ar nelaimīgām ģimenēm, kas paļāvušās uz mentālās veselības speciālistu ieteikumiem, neapdomājot ilgtermiņa ietekmi. Ar pusaudžiem, kuri jau no bērnības lieto psihoaktīvos medikamentus un vairs nespēj bez tiem funkcionēt. Ar skolām, kurās, ieviešot jaunākās bērnu atbalsta vadlīnijas, ieviestas arī jaunas mentālās veselības problēmas.
Speciālistu vidū mēs jau sen zinām, ka daudzas no pašreizējām pieejām ir patiesībā kaitējošas bērniem – to apliecina dati un pētījumi. Es ļoti priecājos, ka tagad šī informācija viegli saprotamā, interesantā un intriģējošā veidā var nonākt arī pie ikviena, kurš nopietni domā par to, kā palīdzēt bērniem pieaugt veselīgiem, izturīgiem un ar dzīvi apmierinātiem.
Nils Sakss Konstantinovs, pusaudžu psihoterapeits
 
Ebigeila Šraiere (Abigail Shrier) ir ieguvusi bakalaura grādu filozofijā Oksfordas Universitātē un doktora grādu Jeilas Juridiskajā skolā un strādā par Manhetenas institūta vecāko pētnieci un The Free Press redaktori. 2021. gadā Ebigeila Šraiere saņēmusi Barbaras Olsones balvu par izcilību un neatkarību žurnālistikā.
Ebigeila Šraiere ir The New York Times bestsellera un starptautiskā bestsellera Bad Therapy (“Sliktā terapija”) un nacionālā bestsellera Irreversible Damage autore.
Amerikas Sabiedriskā raidorganizācija atzina Bad Therapy par 2024. gada labāko grāmatu.
www.abigailshrier.com
Grāmatas autore apraksta ASV faktus, piemērus un praksi. Grāmatā netiek atainota Latvijas realitāte.
Pareizi piemērota, garīgās veselības aprūpe var glābt dzīvību bērniem ar smagām problēmām. Taču, ja šādu problēmu nav, tā bērnam var pat kaitēt.
https://www.zvaigzne.lv/603502-slikta-terapija-kapec-berni-nepieaug.html
Abigail Shrier's book, "Bad Therapy: Why the Kids Aren't Growing Up", argues that the mental health industry's approach to children, including excessive therapy and focus on social-emotional learning, is contributing to the mental health decline in younger generations. She contends that these interventions, while well-intentioned, can be detrimental and that a more balanced approach is needed. Shrier's central argument is that the problem isn't the children themselves, but rather the way they are being raised and treated by mental health professionals and educators. She believes that many therapeutic approaches, like talk therapy, can induce rumination and trap children in cycles of anxiety and depression. She also points to the potential negative impacts of "gentle parenting," which can encourage emotional turbulence in children who are seeking clear boundaries and leadership. Here's a more detailed breakdown:   
 
  • The "Therapy Culture": Shrier questions the normalization of therapy for children, suggesting that it can be counterproductive for many, especially those who don't have severe mental health needs.
          In essence, Shrier's book is a critique of the modern approach to raising children, suggesting that while well-intentioned, it may be inadvertently harming their mental health and development. She calls for a more balanced approach that emphasizes resilience, responsibility, and a healthy dose of skepticism towards the idea that every emotional wobble requires professional intervention.
  • "Gentle Parenting": While intended to be nurturing, Shrier argues that "gentle parenting" can sometimes lead to a lack of structure and discipline, which can be confusing and destabilizing for children.
  • Social-Emotional Learning: While promoting social-emotional learning (SEL) in schools is often seen as positive, Shrier suggests that it can overemphasize feelings and emotions, potentially hindering the development of resilience and coping mechanisms.
  • Lack of Resilience: Shrier argues that many therapeutic interventions can inadvertently interfere with a child's natural ability to develop resilience and bounce back from adversity.
  • Focus on Blame: Shrier criticizes the focus on past traumas as the root cause of all problems, suggesting that it can discourage personal responsibility and hinder growth.

Atslēdzies reno

Varam tikai priecāties, ka mūs nav paguvusi pārņemt psihoterapeitu sērga. Kaut gan pilns ar sludinājumiem par visādiem retrītiem, labbūtības nometnēm. Cilvēkiem, kas neprot ar sevi tikt galā un turpina to veicināt

Atslēdzies kvadra

Domāju, ka cēloņi ir kompleksi. Gan agrīna bērnu medikamentizācija un vakcinācija (jā, jā! nez no kurienes tas autistu lērums saradies? ), gan pāraprūpe ar vecāku pienākumiem un bērnu tiesībām, gan virtuālās pasaules sērga...

Atslēdzies Spārka

Arguments par vakcīnām, kas izraisa autismu, vienkārši neiztur vēstures pārbaudi. 1960. gados obligātās vakcīnas bija realitāte. Bērni tika masveidā vakcinēti pret tādiem vīrusiem kā poliomielīts, masalas, difterija un stingumkrampji. Taču toreiz par autismu praktiski neviens nerunāja. Tas sākās tikai pēc tam, kad krāpniecisks pētījums radīja nepamatotu paniku. Ja vakcīnas tiešām izraisītu autismu, mēs redzētu milzīgu saslimstības pieaugumu jau 60. gados, nevis tagad.

Atslēdzies tuk

Autisms 0,7% populācijas...

Atslēdzies Raimonds1

Liela daļa psihoterapijas, visādas psiholoģiskā atbalsta organizācijas un uz psiholoģijas zināšanām balstīta  pedagoģija ir derīgas un vajadzīgas.
Tomēr, kā jau rietumu pasaulē vispār un ASV arī ir visādi pārspīlējumi un nejēdzības. Par to arī grāmata.
Sazvērestību teoriju un karojošā antivakserisma līmēšanās pie brīvības, neatkarības un cilvēku pastāvīgas domas principiem labi noder wokeisma ideoloģijai.
Tramps ar savām apsūdzībām dažādos nodarījumos un vienlaikus kā brīvības cīnītājs par to, ka ir tikai divi dzimumi, wokes pedagoģijai nav jāiet skolās un jāizgīto bērni par vecumam netbilstošām tēmām un DEI principi ir kaitīgi - arī labi noder kā viedokļu polarizētājs. Konservatīvie republikāņi nevar dabūt tīru pārstāvi svai ideoloģijai, labām un derīgām idejām, tie dabū Trampu, Kenediju junioru ar viņa antivaksa idejām. Labās idejas par pārtikas rūpniecības kļūdām un parlieku medikamentu lietošanu ir piesārņotas ar nezinātnisakām muļķībām.---------------------------------
grāmata https://www.zvaigzne.lv/603502-slikta-terapija-kapec-berni-nepieaug.html ir par tieši skolu vecuma psiholoģiju un problēmām vieglākā līmenī, nevajag jaukt klāt smagās sazvērestības un antivakserismu.

Atslēdzies kvadra

Arguments par vakcīnām, kas izraisa autismu, vienkārši neiztur vēstures pārbaudi. 1960. gados obligātās vakcīnas bija realitāte. Bērni tika masveidā vakcinēti pret tādiem vīrusiem kā poliomielīts, masalas, difterija un stingumkrampji. Taču toreiz par autismu praktiski neviens nerunāja. Tas sākās tikai pēc tam, kad krāpniecisks pētījums radīja nepamatotu paniku. Ja vakcīnas tiešām izraisītu autismu, mēs redzētu milzīgu saslimstības pieaugumu jau 60. gados, nevis tagad.
Var salīdzināt, cik obligāto vakcīnu bija 60.gados un cik to ir tagad. Un, jā, tolaik par tādu autismu neko nedzirdēja. No kurienes tas tagad ir tik izplatīts?

Atslēdzies tuk

Ko tad tu varētu būt tolaik dzirdējusi, ne homo, ne invalīdu jau nebija... tāpat kā seksa  :mrgr:  Poliomielīts gan bija biezā slānī bērniem. Psihkaites vispār stigma par ko runāt nepieņemami.

Atslēdzies kvadra

Teiksi, ka autisma izplatība nepieaug?

Atslēdzies tuk

Iespējams ka pieaug. Pieaug diagnosticēšanas iespējas. Bet tēma jau nav par autismu. Tēma par to, ka tā agrīnā un pastiprinātā rakāšanās sevī ne pie kā laba nenoved.
Man radiniece skolotāja jau sen novērojusi, ka psihoemocionāli trauslākus bērnus kā visādu psīchologu atvases nav redzējusi...

Atslēdzies Minne

Teiksi, ka autisma izplatība nepieaug?

Vrb vnk pieaugušas diagnostikas iespējas?  :scratch:

Atslēdzies Raimonds1

https://www.facebook.com/reel/1086121600247513
Jāpaskatās psiholoģijas, psihoterapijas un psihiatrijas nozares teorētiskās bāzes attīstība 60 gadu laikā. James Watson, Francis Crick un Maurice Wilkins Nobela prēmiju par DNS struktūras atklāšanu dabūja 1962.gadā.
Autisma ģenētiskās bāzes meklēšana sāka attīstīties ap 20-tā un 21-ā gadsimta miju.
Neiroloģiski struktūras, kas varētu noteikt autismu arī ap 20-tā un 21-ā gadsimta miju, varbūt vēl desmit gadus agrāk.
Structural MRI (sMRI), functional MRI (fMRI), and diffusion tensor imaging (DTI) nu nekā nav 20-tā gadsimta septiņdesmito gadu tehnoloģijas.
« Pēdējās izmaiņas: 2025. gada 16. augusts, 15:46:02 no Raimonds1 »

Atslēdzies tuk

Vien 1970. gadā autisms tiek šķirts no šizofrēnijas un 1980. tiek pie autonomas diagnozes. Vieglākās formas kā aspergers utml vēl krietni vēlāk tiek diagnosticēti kā autiskā spektra traucējumi.

Atslēdzies reno

Skatoties par Glikozes revolūciju, trāpījās šis raksts:
https://www.vivendicentrs.lv/dr-laila-silina-par-glikozes-revoluciju-zinatne-vai-kartejais-mits/

     Dr. Siliņai ticu daudz vairāk -jau no paša sākuma man tā grāmata likās tā kā fufelis. Katrs muļķis varētu saprast, ka ēšanas sākumā kārtīgi saēdoties dārzeņus, kartupeļiem vietas būs mazāk. Un tā etiķa dzeršana vispār...
    Šo brīnumgrāmatu izķidājot, droši vien tieši tāpat varētu atrast, ka patiesība un derīgas lietas samaisītas kopā ar pilnīgām muļķībām
    Vēl par Glikozi -izbrīna, ka tāda loģiska dāma kā Kilboka tā var pavilkties uz to etiķūdens dzeršanu. Cerams, ka ar salmiņu. Citādi būs stomatologu revolūcija

Atslēdzies tuk

Tagad topā carnevor diēta... nekādi tur etiķi.