Vēstures ēna ir neiznīdējama, vismaz vēl vairākās paaudzēs kā minimums.
Vīrietis sievieti ņem par sievu, sieviete iziet pie vīra. Vīrietis ir ņēmējs defoltā – kā ģimenes veidotājs, galva, nodrošinātājs, viņš ņem sievieti un šo ģimeni veido. Sieviete pārsvarā tomēr [mūsu teritorijā] ir bijis paņemamais objekts. Vecāki izdod pie vīra pat bez pašas piekrišanas – vīrietis paņem. Protams, bija arī iegātņi, bet pārsvarā bagātām atraitnēm no mirušā vīra palikušā saimniecībā, reti kad no vecākiem mantotā. Es negribu samelot, bet vai tikai pirmās Latvijas laikā un agrāk neprecētai sievietei nebija limitēta iespēja būt par īpašnieci nekustamajam īpašumam? Tipa tēva mājas pāriet brāļiem, sievietei pienākas aizprecēties kaut kur citur.
Vēl pirms gadiem 40 uzskatos daudz nekas nebija mainījies. Meita bija pie vīra jāizdod, citādi kauns un negods.
Jaunsudrabiņa Aija, kas bija absolūti netipiski laikmetam seksuāla un to neslēpa, ir absolūti nestandarta gadījums. Un arī viņa tika līdzsvaram tēlota kā negatīvais personāžs, jo māju nekopa, drēbes nemazgāja, par meitām nerūpējās, un viņas maksimālā vērtība bija seksuālais gribulis (sen neesmu lasījusi, tas ir tas ko atceros). Tas, ka šodien (un daždesmit gadus pirms šodienas) sievietei ir puslīdz balsstiesības, iespēja attiecībās būt dominējošai un nebūt precei, neatceļ to, ka pēc ieražām meita ir izdodama tautās.
Nu un otras aspekts ir "meitas gods", kas vēsturiski bija bezmaz vai vienīgā sievietes vērtība, ja neskaita māku un spēju strādāt kā zirgam, ēzelim un govij vienlaikus. Neseksot ar ko pagadās bija vienīgā kontracepcija un vienīgā iespēja nenoraut STS, lai viņai bērni būtu un piedzimtu normāli, ne ar iedzimtu sifilisu. Līdz ar to nevainība bija pierādījums iepriekšējai seksa neesamībai, un šo nevainību viņa "atdod" vīram.
Trešais aspekts ir "atdoties" kā sinonīms vārdam "ļauties". Ja sieviete atļauj sevi izmīlēt, tātad atļaujas. Jeb atdodas.
Tīri jēdzieniski atdoties nes līdzi vēsturisko morālo piesitienu, lai gan pēc burta vīrietis dod – tējkaroti spermas.
Nu un mūsdienās, ņemot vērā "pēckara grūtības", kad joprojām vīrietis ir Vērtība, lai vai kāds viņš būtu, neviens sevi cienošs lubraks nespēj uzskatīt, ka viņš atdodas sievietei (kas apriori ir zemāka radība par vīrieti).