Domāju, domāju, kas varētu skaitīties tāds smieklīgs 
un vienu lietu iedomājos - man patīk japāņu mīklas vai japāņu zīmējumi, kā nu viņus pareizi nosaukt. Tante nopietnos gados, bet nopērku žurnāliņu, vismīkstāko (9B) zīmuli, pamatīgu dzēšgumiju un nodarbojos ar to, ka aizkrāsoju rūtiņas 
Pameklē aplikāciju tipa Nanograms. Arī ļoti laba - ir backfeed vai ir pareizi vai nav. Ja limitē telefons, tad vairāk par 15x15 nevar uztvert. Uz planšetes noteikti var vairāk.
Es ieviesu Nanograms Katana. Atgādināji, būs jāieiet, droši vien ir jaunas bildes, iepriekšējās visas izkrāsoju. Tur ir arī krāsainas, bet es kaut kā nepieņēmu, melnbaltās labākas..
Bet arī par smieklīgu negribētos saukt. Viss, kas kustina smadzeni, ir labs.
Ilgi domāju, kas varētu būt smieklīgs hobijs. Krāt zīmuļus? Dziedāt šķūnī? Aust mazas bildītes? Kārtot Lego klucīšus pa kastītēm? Remontēt salauztas bērnu rotaļlietas (jo īpaši, ja nav plānā mazbērnu uzplūdi). Risināt wordle? Vells, bet neizdomāju. Man viss, kas patīk, nešķiet smieklīgs. Šajā punktā es toleranta.
Es mācos svešvalodu, ko man nekad nevajadzēs. Alcheimera iebiedēsanai. Uznāca mendele, ņemos jau pāris gadus ar vidēji vājiem panākumiem. Kā suns - pat kaut ko saprotu, bet pateikt neko jēdzīgu nevaru. No vienas puses smieklīgi, jo bezjēdzīgi. Bet atklājas jauni apvāršņi un ir interesanti.
Ar pusaci krāju zīmuļus - suvenīrus no dažādām vietām, vēsturiskos padomju, visādus. Bezjēdzība konkrētā, toties ir atbilde uz "ko tev atvest no ceļojuma?"
Jūtu, ka ieviesīšu vēl vienu absolūti bezjēdzīgu hobiju, bet par to pēc testa versijas.
Krāju sūdeļus "a ja nu ievajadzēsies". Smieklīgi, jo ievajagas tieši to bezjēdzīgo silikona aproci, kam sen laiks utiļā. Bet šī man strādā kā saķere dzijas tinamajai spolei.
Īstenībā nekas nav smieklīgs, kas kādam sagādā prieku.
Viena bilde - pabeigts zīmējums. Otra - ikona.
