Nolēmu, ka ir atsevišķas tēmas vērts.
Nobeidzās mana šujmašīna. Aizvedīšu remontēt, bet nebija miera piebeigt vienu šujamo. Tālabad izķeksēju no pagaldes vecmāmiņas veco Singeru, ko pievācu ar mammas komentāru "tev jau nevajag, izmet". Lika drusku pagaidīt! Pagrābu kā žagata. Vairākus gadus sildīja apziņa, ka man tā šujmašīna IR. Tagad savajadzējās.
Un atklājumi pabira viens pēc otra.
Vienkārši patoloģiska laimes sajūta no tā kā viņa iet, un no tā, ka rokas atceras pilnīgi visus knifus un īpatnības, lai arī neesmu ar viņu šuvusi gandrīz 40 gadus (pirms tam gan – no gadiem 10 līdz augstskolai – dricelēju regulāri).
Cik pārdomāts ir katrs sīkums – vienkārši tehnoloģisks kaifs.
Mēlīte, kas izmet kuģīti. Husquarnai knibini spolīti ar nagiem ārā...
Diega uztīšanai uz spolītes ir sirdsveida vadula, kas diegu smuki bīda šurpu turpu, un diegs perfekti saklājas vienlaidus rindās viena uz otras...
Atpakaļgaitai pārbīdi sviru un šuj līdz apnīk, nevis turi pogu...
Fantastiski mīksta un klusa gaita. Pēc motorzāģa nepierasti mīlīgi.
Nerunājot par dizainu, apgleznojumiem un logo.
Spārka iedvesmoja pameklēt ražošanas gadu. Gadu neatradu, atradu sērijas numuru. Ja internets nemelo, – 1847. gads. Nebiju domājusi, ka TIK daudz, domāju, ka ap kādu 1910.
Piedzīvojusi viņa ir daudz. Cik zinu, vecmāmiņai viņu atdeva viena saimniece, pie kā viņa kalpoja. Paskatījos apakšā (kāpēc skrāpē galdu?) – a tur pamatā dēlīši, kam ķirmis iekodies (nomainīšu), un izskatās, ka viņa kādreiz varētu būt bijusi piestiprināta pie kājminamā galda vai uzliekama uz tā. Padomājot kas tie par dīvainiem caurumiem pamatnē (kur bērnībā vienmēr mēģināju iebāzt pirkstus) – secināju, ka viņa IR bijusi kājminamā vai ir par tādu pārtaisāma, jo ir arī šķīvis siksnai. To es bērnībā nebiju ievērojusi. Droši vien kara laikā galdu zaudējusi kā bēgļu gaitās līdzi neizvadājamu lielu objektu.
Nu un tagad domāju. Vai man vispār kaut kur vest remontēt jauno smalko šujmašīnu? Vai sameklēt dzensiksnu, atrast pa kastēm motoru un izdomāt pedāli?
Tik un tā lietoju taisno vīli. Retu reizi zigzagu, ja slinkums vilkt ārā overloku. Pārējās fīčas tā īsti nav bijušas vajadzīgas.
Tā arī minimumu apšuvu, sēžu, ostu Singeru un kaifoju.
