Ō, toties es šodien beidzot uzzināju kā izklausās tas slavenais šūnu apraides trauksmes signāls! Saņēmu paziņojumu par atkalu.
Tādas neviennozīmīgas pārdomas. No vienas puses - a nafig man sestdienā, pie plīts stāvot, paziņojums par atkalu? No otras - tak pa logu var redzēt, ka līst un ir 0...-1°, tātad skaidrs, ka ceļš slīd kā puņķis pa āliņģi. No trešās - varbūt kādai tantei palīdz neiziet uz ielas un nenosisties. Bet no ceturtās - ja viņai ir jāiet pēc ēdiena vai zālēm, viņa ies tik un tā. No piektās - varbūt kāds kaut kur neaizbrauks ar mašīnu un neiepērsies grāvī. Bet no sestās - ja tā blīve starp stūri un sēdekli nav adekvāta, tad iepērsies tik un tā. No septītās - atkala ir katru gadu, un ārā nav nekāda pārdabiska katastrofa, tikai vienkārša, parasta atkala, vai tas ir ziņojuma vērts notikums?
Un vēl no trispadsmitās - toties uz Siguldas šosejas, kur slavenie interaktīvie ceļazīmju paneļi, spīd vienkāršs parasts "90". Pati šoseja nobraukāta un neslīd, bet bremzēšanas un uzsākšanas joslas un sīkie piebraucamceļi ir jautri.
Tās radzes reāli palīdz?
Priekšmeta lietošanas ideja - tu izej līdz ārdurvīm, uzmauc uz zābakiem un tālāk ej kā cilvēks? Un pie veikala - ņem nost vai skrapstinies pa grīdu?