Sāpīga vilšanās

[Bobs]

"vēžu kakliņi" - viena no bērnības pretīgākajām konfektēm 

[tuk]

labi, šokolāde padlaikos bija, bet bija arī "saldās tāfelītes". Bija tāda vislētākā - "pionieru" pa 43 kap vai 36 kap, īsti neatceros. Bet garšoja pēc petrolejas ar cukuru, kas ielipināta kaut kādā brūnā masā (neizvērsīšu iztēli). Bet vakarā pēc treniņa gāja iekšā tīri labi.

Sojas tāfelītes. Un končām arī tad šokolādes vietā bija soja...

[Pifs]

Padomijas laika politika bija turēt zemas cenas "pirmās nepieciešamības precēm", nu tur piens/maize, visam pārējam cenas bija nejēgā uzskrūvētas, visai tehnikai, elektronikai, automašīnām un pat apģērbiem, apaviem.

Tehnikai, elektronikai, automašīnām cenas nebija tik ļoti uzskūvētas. Viņu vienkārši nebija. Auto arī nebija brīvajā tridzniecībā. Tās "pieķīra" un tad varēja nopirkt, bet bija rindā padsmit gadi jāstāv.

[tuk]

Auto rinda pienāk, bet mirstīgajam ar algu 160 uz rokas tos 6 taukšķus sakrāt rindā stāvot tā arī nesanāk... Tad "pārdod" to autiņu tam, kurš pēc darba spēj iekrāt ar ķiplokiem, mārrutkiem, puķēm šiverējot vai pēc darba kā citādi piestrādājot. Kā nu nebija cenas uzskrūvētas.

[kvadra]

Kā nu nebija cenas uzskrūvētas. Savu pirmo televizoru uz nomaksu pirku - vairāk kā 4 manas tā brīža mēnešalgas maksāja. Automašīnas vispār... Mans tagadējais auto, lietots, izmaksāja 6 šibrīža mēneša izpeļņas - pusotra padomijas televizora 
Jau oficiālās veikala cenas bija lielas, bet, tā kā daudz ko nācās nevis nopirkt, bet "dabūt", tad bija vēl vairāk jāpārmaksā.


Vienkārši šodien daudz kas no tā laika jau piemirsies...

[Trix]

Sojas tāfelītes. Un končām arī tad šokolādes vietā bija soja...

Nejauc nu atkal P ar p.

Šokolāde bija šokolāde.

Saldā tāfelīte jau defoltā bija kaut kāds margarīns ar šokolādes piedevu - tas jau virsū rakstīts, ka tā NAV ŠOKOLĀDE, bet "saldā tāfelīte". "Pionieru" par 43 kapeikām - šokolādes (vai kakao) piedeva lielāka, garša labāka. Lētajai - šokolādes mazāk, garša pretīgāka. 

Tagad par šokolādi sauc arī to, ko padomju laikos sauca par "saldo tāfelīti".


A par uzskrūvētajām cenām - ledusskapis ZIL, 1953. gada ražojums, rūc vēl šodien. Mūsdienu nemaz ne tik lētais ledusskapis (tāpat vismaz 300 eiro kā minimums - trešdaļa algas) izbeidzas pēc 2 gadiem.
Nu tad parēķiniet pašas, kam cena/kalpošanas laiks ir adekvātāks.
(Šoreiz ne par enerģijas patēriņa klasēm un tehnikas "modernumu")

[Pifs]

Auto rinda pienāk, bet mirstīgajam ar algu 160 uz rokas tos 6 taukšķus sakrāt rindā stāvot tā arī nesanāk... Tad "pārdod" to autiņu tam, kurš pēc darba spēj iekrāt ar ķiplokiem, mārrutkiem, puķēm šiverējot vai pēc darba kā citādi piestrādājot. Kā nu nebija cenas uzskrūvētas.

Manam tēvam - skolotājam ar 170 rubļu (šķiet, ka tā bija) sanāca. Jo rinda "pienāca" pēc padsmit gadiem. Auto viņš kopa un rūpējās. Un protams, pēc tam vēl pārdeva. Arī auto bija deficīts.

[tuk]

Nejauc nu atkal P ar p.

Šokolāde bija šokolāde.

Saldā tāfelīte jau defoltā bija kaut kāds margarīns ar šokolādes piedevu - tas jau virsū rakstīts, ka tā NAV ŠOKOLĀDE, bet "saldā tāfelīte". "Pionieru" par 43 kapeikām - šokolādes (vai kakao) piedeva lielāka, garša labāka. Lētajai - šokolādes mazāk, garša pretīgāka. 

Tagad par šokolādi sauc arī to, ko padomju laikos sauca par "saldo tāfelīti".

.
Saldo tāfelīti ražoja no SOJAS. Ja neatceries, ieguglē sastāvu. Un bija viens periods, kad kakao pupām cena uzleca tā, ka raškas nevarēja iepirkt un tad arī bija lētākā gala končas - Rīts, Maska uml arī ar to sojas zieķi apkārt šokolādes vietā. Tā sakarā tās saldās tāfelītes arī uzradās. Mums radiniece Laimā strādāja.

[Trix]

Nu bet saldā tāfelīte neskaitījās šokolāde. Es par to.
Un bija šokolāde arī paralēli saldajām tāfelītēm, cenas neatceros. Es vidusskolas gados, mūžīgā badā, ar kabatās pievākto rupjmaizi no pusdienām nepieēdusies, uz tuvējo veikalu skrēju un tās saldās tāfelītes pirku. Tieši "Pionieru" par  43 kapeikām atceros, tur šokolādes daļa bija vislielākā un garša visciešamākā. Tā arī noriju no viena gala. Man šokolāde Lukss garšoja, bet saldās tāfelītes bija lētākas. Cik nu skolnieks bija iekrājis tās kapeikas...

Kafijai arī vienā brīdī uzlēca cena no rublis ar kaut ko uz 5 rubļiem, un drīz vien uz 20 rubļiem kilogramā. Gadus neatceros, ap 1984.•85.
1988.-89. paklīda nopērkamas zaļās kafijas pupiņas. Cepeškrāsnī grauzdējām. Smarža bija tāda, ka diennakti negulējām.

[tuk]

Kur es saku, ka sojene ir šokolāde? Kur es saku, ka nebija arī šokolādes?  Bija, ja kas palika pāri no raškas apgādes, izmeta arī mūsu veikalos. Es atbildēju Bobim no kā bija tā saldā tāfele. Tas bija 1975. gads, ja nemaldos. Šokolāde Lukss, kur visvairāk tās šokolādes, maksāja 2 rubļus salīdzinoši tai tāfelei. Piecgades plāni fabrikai bija jāpilda, ir tās kakao pupas vai nav.


Zaļās kafijpupas arī atceros, visa māja smaržoja kā fazenda... pat sabakstīju puķpodā un audzēju kafijkociņus 

[reno]

 Tāds īss brīdis bija, kad senās garšas Laimas šokolādes končas varēja nopirkt, kaut dārgas. Un tad kļuva par Orklu (baismīgs vārds) un šokolāde, rieksti pazuda


Es arī tagadējos laikos pirku tādas neiesaiņotas tāfelītes, kad gribas kāri pēc salduma apmierināt. Nupat gan pazudušas.


Varbūt uz Zsv. pašiem jāsataisa, vienā senā ķēķa tusā taisījām, biju atradusi receptes