Nu labi, tā raksta autore Ieva iziet no savas subjektīvās pieredzes to integrējot, meklējot cēloņus kolektīvajā... Bet kas notiks ar tām nākamajām paaudzēm kurām gan fiziski, gan emocionāli tiek ar samta un zīda cimdiem augot notraukta katra dzīves grūtību pieredze? Normālas augšanas, pieaugšanas pieredzes, gan emocionālās, gan fiziskās tiek uzlūkota ka nepieņemama dzīves, attīstības, nobriešanas sastāvdaļa? Nepieskaries, nenotrauc, tes pie psihologa nevis pats atrisini problēmu, izdari secinājumus, gūsti pieredzi, rūdījumu... Ne, ne, pieaugot tevi sveiks pasaulē ar atplestām rokām, nebūs ne konkurences darba, ne privātās dzīves problēmu, visi tevi mīlēs ka kāda sektā brāļi un māsas, rožu lauks, nekādu sāpju, pārdzīvojumu un psihosomātikas, kur nu vēl neirožu un depresijas...
Nesen jūtūbē skatījos diskusiju ar vienu vīrieti, kurš organizē bērniem nometnes ja tā var apzīmēt - ar grūtību pārvarēšanu. Tik tālu nu esam...
Laikam juceklīgi uzrakstīju, varbūt offtops, bet viss kā kopā savijās...
