Seksuālo minoritāšu tēmas gaismā

[Minne]

Jaa, pilniigi visiem, visiem.


Piedod, Trix, par novirzi :hug:

[Tille]

Dakterīšu jautājums kak raz labi tēmā ierakstās  :medic:

[ineshuks]

Un ne tikai uusas

[Nomade]

Būtu jau nekas, ja meitiņas dzied  .
Bet te, manuprāt, cita problēma - mūžīgā tantu bučošanās tieksme. Nekad šito neesmu sapratusi un atbalstījusi. Vai tiešām bučošanos nevar atstāt pāriem? Vai nevar savu mīlestību pret bērniem kā citādi izrādīt?

un ko tu teiktu par franču bučošanos, kur tā sabiedrībā ir obligāta saskarsmes sastāvdaļa? Nevaru to pieņemt pat pēc entajiem gadiem tajā kultūrā esot. Satiekas 2 vīri kaa ozoli un ņemas šmakstināties , vēe 

[olgucis]

  māsas skuķis 2.5 gados piesita kāju un  atteicās iet uz dārziņu ar kleitu, kas bija mugurā iepriekšējā dienā.  3.5 gados paziņoja, ka precēs Miku, jo tam ir māja un vecmāmiņai septiņas  gotiņas, 4 gados vairs ar Miku nedraudzējās, jo tas bija teicis, ka viņam arī Mārīte patīk un 4.5 gados atteicās braukt uz māju, jo Jānis teica, ka šo precēs un tāpēc viņai ir jābrauc pie Jānīša uz māju. Paldies Dievam, ka Jānītīm pakaļ bija atnākusi vecmāmiņa, kurai principā nekas nebūtu pretīm  paņemt līdz tik enerģisku meiteni, bet atlika noskaidrot, ko par to teiks  Jānīša māmiņa un tētis... bēnudārzā tajos laikos bija tāds brazīļu seriāls, ka ejot sīkajiem pakaļ mugura bija auksta, - kas nu atkal! Vienu vakaru, atceros sīkā bija baigā stresā, jo patika Pēterītis un tā kā Kārlītis pateica, ka viņa ir forša sāka patikt arī tas, ar diviem viņa vēl tiktu galā, bet grupiņā atnāca Mārtiņš, kurš bija nepazīstāms un laikam tāpēc patika visām, līdz ar to visas vecas simpātijas vairs nelikās tik vērtīgas jo nostrādāja "pūļa efekts" un vajadzēja visām pierādīt, ka Mārtīņs viņu spēj novērtēt. Beigās nervi bija čupā un sīkā  atteicās vispār iet uz dārzu, jo nevarēja tikt ar sevi skaidrībā. Pielauza liekas ar jauno banti... uz vakara pusi paziņoja Mārtiņu vairs nepieminēja... visa ģimene gaidīja, kad beidzot  tas bērnu dārza laiks beigsies

[ineshuks]

Saak jau samugjiits likties, neuzrunaa

[olgucis]

nē, nu kāpēc   pa tiem četriem gadiem bērnudārzā ne tas vien  noteikti bija gadijies.  Es pati atceros, ka manā bernu dārza grupiņa, vienu skiķi  aiz krūma kāds puiks bija nobučojis - dienas trīs pārdzīvojām, kas nu tagad būs!   Bez variantiem -  viņai tagad  bija  jābūt bērniņam ... un ko viņai par to teiks mamma?! un kur viņa to sīko  liks, būs jāved uz bērnu dārzu... Visas bijām šokā , bērna parādīšanos  tā arī nesagaidījām, bet palika  pārliecība, ka  tas (nabaga) metēns ir , maigi sakot "pavieglas uzvedības"... Un vēl atceros, ka krājām lamu vārdus,- ja kāds ko dzirdēja, nāca un paziņoja visiem, tad kopā nolēmām, vai tas ir  vai nav lamu vārds. Ja nesapratām nozīmi, nolēmam, ka nav...  Vienā vārdā apguvām dzīves pamatus pašmācības ceļā ...

[Minne]

Nu, mees bijaam riktiigi naivinji.


Atceros, man bija kaadi 9-10 gadi, sanatorijaa puikas naaca pie mums pa nakti dauziities. Bija savas simpaatijas. Otraa riitaa mees shausminaajaamies un saliidzinaajaamies, vai kaadai veeders nav lielaaks kljuvis. Zinaajaam - ja puika un meitene ir kopaa, rodas beerni, un tie aug veederaa.


Bet vispaar dazhs labs paardziivojums tiktu aiztaupiits, ja mees buutu bijushi zinoshaaki un informeetaaki, tas nu man jaaatziist.

[olgucis]

Nu par to, kā bērni rodās  mani apgaismoja kādos sešos gados mājas sētā. Pats princips mums, meitenēm, likās ne visai estētisks, bet ja tos bērnus grib, droši vien ir  jāziedojās un tapēc nolēmām, ka tieši tāpēc to vīrieti jāmīl, jo kā nu savādāk ko tādu varētu pieļaut. Tas, kāpēc rodās dvīņi, pat īsti nebija apspriežams, tur bija skaidrs - jo ilgāk to lietu  dara, jo vairāk bērnu rodās, vienā vārdā nav ko pārcensties

[Broms]

Par bērnu rašanos, dvīņiem un vairāk.... Anekdote ar krietnu bārdu. Šito man vectēvs stāstīja. Stāsts no apt. 20-30tajiem.

Čigānam sieva gaidībās un nu pienācis brīdis, kad bēbis jālaiž pasaulē. Tiek izsaukts dakters, kurš pieņem dzemdības. Čigāns noskatās visu procesu un izdomā, ka nākamreiz nav jēgas maksāt ārstam. Pats tagad gudrs.
Pienāk arī nākamā reize. Viss sagatavots dzemdībām.
Piedzimst viens, otrs, parādās arī trešais...
Čigāns bļauj: Eu, gaismu nost, viņi uz gaismu nāk!

[Luīze]

ĀrpāC, cik dažiem bērnībā bija lielas kaislības!  Man kaut kā mierīgāk viss notikās.

[viesmiiliigs]

Man viss īzī pīzī - bērnudārzu neapmeklēju

[tex]

Hmmm tiešām konteksts no savas samaitātības pakāpes. Bērni neko TĀDU tur nesaskata. Ja viņiem uz to nenorādīs, nesaskatīs arī - vnk sapratīs pa tiešo - pietupties un noglāstīt. Vsp normāla dziesmiņa - var gan daudzmaz mērķtiecīgi izkustēties, gan tikt pie mazliet mīļuma , ne katram ģimene to spēj nodrošināt...

fobija, fobija - nu jau visur rādās...
Parasti, jau stipri nesamaitāti, bērni TĀ to nesaprot, bet pieiet stipri burtiskāk.

Cik no savas bērnības un pat ne bērnudārza , bet vēlāka vecuma atceros savu naivumu. Tos pašus 3 musketierus: grāmat tā pati, kādu Dimā uzrakstījis, tāda ir. Bet cik pavisam savādāka tā šķita lasot ap 30, salīdzinot ar to kā tika uztverta, lasot kādos 12.... uiiiiiiiiii