Negribēju brokastu tēmu vēl vairāk grāvī iedzīt... 😊
Deminutīvi ēdienus ir apsēduši, jā.
Lai gan paipalām arī ir olas, un ķirštomāti ir tomāti. Kāda vella pēc tur vajadzīgs deminutīvs? Tas, ka olas ir paipalu, jau uzreiz norāda, ka maziņas. Vēl deminutīvs oliņām jau ir dubultā. Tas pats ar salikteņa daļu "ķirš-", kas jau norāda uz lielumu.
Sausmaizīte, zaļie zirnīši, paniņas, pupiņas, mednieku desiņas - tie produkti, kam deminutīvs ir nosaukumā. Vēl drabiņas, kuram ir leksikā, "irbītes" un pārēji, ko neatceros. Un dakšiņa ēšanai.
Vēl ja kādam mēriņš no rīta prasās.
Visam pārējam - tikai tad, ja tā reāli ir cūkupupas lieluma pankūciņa salīdzinājumā ar parastu pankūku un kartupelīši, ja tiek gatavoti tie mazie knibuči, kas nav izauguši lielāki par paipalu olu. Kūciņa, ja pāris kumosu lielumā.
Bet šo ēdnienu "izmīlēšanu" es ievēroju, kad absolūti koncentrētā veidā mani puikas (tolaik ap gadiem 6-7) ēdnīcā sāka prasīt "kartupelīšus, mērcīti, karbonādīti, salātiņus, griķīšus, frī kartupelīšus...". Mums mājās neviens tā nerunā, mēs, vecāki, ēdnīcā lūdzam kartupeļus un mērci. No kurienes????? Un nākamajā mirklī mīkla atrisinājās. Ēdienu izsniedzēja pajautāja otram puikam: "tev kartupelīšus frī vai makaroniņus"? Un pārējo arī deminutīvā. Visu.
Otrā ēdnīcā tāpat. Bērni mācās ātri - ja ēdnīcā jārunā deminutīvos, - vienmēr gatavi...
Kur šai tradīcijai kājas aug? Nezinu. It kā tā īsti nav tas "agresīvā deminutīva" gadījums, bet tomēr šķiet ļoti tuvu tam. Kas par daudz, tas par skādi.
Vecvecmāmiņas teica "maizīte". Kā svētums, kas nodrošina ģimenes izdzīvošanu.
Bet kam tagad maize ir svēta?
