par cepurēm un lakatiņiem

[reno]

   Krāmējoties pa vecajām fotogrāfijām, skatoties FB ieliktās bildes:
   Vēl 50. gadu sākumā ir cepures. Fantastiska mammas māsas fotogrāfija. Mana mamma jau ap kādu 59.  -šaušalīgs mētelis, bet galvā cepure -pierakstīts  "veci rozā ar melnu spalvu",  kaut kāds pods ar šļauganām malām. Bet laikam bija baigais šiks, jo stāv tāda smaidīga
    Kurā brīdī cepures pazuda un uzradās lakatiņi? Bet konsekventi latviski, tas gan. Nekādi krievu pelēkie puhoviki. Es gan neatceros, ka mamma būtu lakatu sējusi. Laikam jau vienmēr kaut kas cepurveidīgs bija.
Vai cepures pazuda, jo buržuju pazīme? Vai vnk vairs neviens netaisīja? Pēc tam gan uzradās, bet tie jau bija 70.-ie
     Bērniem bija adītas, ziemā ar flaneļa iekšu. Tādu atceros.

[reno]

  Un vīrieši -kad pārtrauca valkāt hūtes? 50. gadu fotogrāfijās  vēl ir.

  Stāstiņš no mana tēva brālēna bēru piemiņas mielasta. ( viņš aizbrauca mācīties uz Ļeņingradu, jo šeit kā šaubīgu personu neuzņēma) Viena dāma nodeva savas mammas atmiņas:" Un viņš uzradās tāds -1m90, garā mētelī ar plīvojošu šalli un cepuri, kurai mēs pat nosaukumu nezinājām"

[mellene88]

Lakati bija vecās Latvijas laikā un pirms tam. Vienmēr atceros stāstus par vecmammām un tantēm ar lakatiniem. Vēstules lasot arī bieži pieminēts, ka dāvanā lakats vai kkā tml.Mana mamma bieži uzsver,ka tētis bijis despots un neļāvis sievai(mammas mammai) staigāt bez lakata. Nu nez..man nenolasījās nekāds despotisms..drīzāk, man šķiet ka vecmammai tas lakats bija kā otrā āda.. Jā, nekad netika redzēta bez tā.Tā dzimtas daļa,kas aizklīda no mājām ,tā gan, tos lakatus kkā atmeta, lai gan vienādos gados bija. St citu, es tieši kkad nesen padomāju,ka būtu forši tādu smuku lakatu ap galvu nēsāt. Tagad tik daudzi pašražotāji izgatavo tik skaistus. Bet, man ir slikums tos pinumus ap galvu taisīt..nesies jau ar mezglu zem zoda... un jā, manā gadījumā slinkums uzvar.Lai gan ,ja ievingrinātos,pēcāk jau aizietu...
Padumjais laiks nāca ar parūkām un kur tad nu vairs tur lakati vai cepures.
Es vēl savos 17it biju ar cepuri,kā Latvijas laikos(filmās biju redzējusi)..cepuru darbnīcā tādu nopirku..ar platām malām ,vilnas. Mani zem tās cepures vispār neredzēja. Laikam tas atkal bija kkāds untums, lai ir kā ne visiem. Pēc tam tā krutā cepure kkur noklīda... vairak laikam tādas smalkas cepures man arī nav bijušas...slepotaju un darba varienati neskaitās...

[Bobs]

Lielākajai daļai vīriešu ir kāds nenosakāms komplekss attiecībā uz cepurēm aukstā laikā. Tie paši gan ir gatavi visu vasaru staigāt beisbolenēs, bet ziemā - cepuri nekādā gadījumā. Nezinu kāpēc - citi saka, ka nav auksti, bet es īsti neticu. Tiesa, man vienmēr salst, kad neesmu pietiekami saģērbies un cepuri uzstūķējis. Pēdējo dekāžu siltās ziemas un kapuču kults, protams, ļauj sasildīt galvu bez cepures arī ziemā. Vēl arī mašīnas.. - retais manā "burbulī" staigā tālāk kā no mašīnas līdz darbavietas ēkai.
Atkāpei - reiz bērēs vēroju, kā divi plikgalvji lielos mīnusos stundu ar plikām galvām stāv ārā. Tā, ka pļeškas sarkanas paliek. Un ne jau aiz cieņas, vnk viņiem nebija cepuru.
Hūtes pazuda, es teiktu, septiņdesmitajos. Manam tēvam tolaik vēl bija lietošanā. Pazuda, domāju, ka vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt nepraktiska - lielas jēgas siltumam no hūtes nav, ausis salst. Tu nevar kaut kur iemurcīt, vinmēr vajag plauktiņu, kur nolikt. Hūte jēdzīgi izskatās tikai kopā ar klasisku mēteli. Paskatieties, cik ir mēteļotu vīriešu šodien.. ļoti maz.
Es esmu daudz interesējies par cepuru un stila jautājumiem šodien vīriešu kontekstā. Ieteikumi pārsvarā aprobežojas ar adītām vilnas uzmaucamajām beanie cepurītēm. Tad vēl tiek atzītas "kepkas", jeb to divi pamatfasoni - Newsboy cap un Ivy cap. Tās pie zināmas piepūles var atrast labas, bet ne lielveikalos. Pie šī stila arī es pieturos, jo adītās ar brillēm manai sejai kaut kā galīgi neder.
Tagad uberaukstajam laikam man ir divas aitādas cepures - viena kā tankista pižiks, otra klasiska. Lietoju siltuma pēc zem -10 grādiem, lai gan tās laikam vairs nepretendē uz smalku stila līniju.
Kopsavilkumam - cepures ir nepraktiskas, tās vairs nav prestiža aksesuārs, tās "bojā frizūru" un ... "man galva nesalst" - lai ko tas arī nenozīmētu

[Camma]

Esmu valkājusi pirktu filca platmali pie mēteļa, šuvusi biezo ziemas kostīmu (bikses, gara mēteļžakete) un platmali (!!!). Vēlāk vairs nav bijis iekāriens uz platmalēm. Ir bijušas pāris adītas mices. Lakatus nekad neesmu lietojusi, ja neskaita galīgi sīku bērnību. Man galīgi nepiestāv. Safiņķīt čupu no lakata nelikās piedienīgi, vieglāk galvu sakopt, nekā murcīt turbānu.

Šobrīd tiešām nesalst, jo viss notiek fiksi - mašīnā iekšā, no mašīnas ārā un pa durvēm iekšā. Kapuce jakai ir piepogāta, bet vajadzība bijusi labi ja pāris reizes.

Mammucis visu mūžu ar platmalēm staigāja, augstskolas pasniedzējam lakati par prastu .

[reno]

Nevienu vecmāmiņu vai vecvecmāmiņu bildi ar lakatu galvā neatrodu. Pie kaut kādiem darbiem noteikti, ka sēja. Atceros, ka ar mezglu pakausī, bet es jau savu lauku vecomammu redzēju tikai vasarā.
Izšķirstīju albūmus -mammai tās cepures

[Bobs]

zīda lakatiņi tak vienubrīd sešdesmitajos bija franču stils - Bardo vai kura tur tā staigāja. Esmu redzējis arī savas mammas jaunības bildes ar lakatiņu (pilsētā, ne laukos)
piem:

[reno]

Jā, tādi vaļīgi apsieti kaprona bija gan, stilīgi. Arī sasieti aizmugurē babuļu stilā

[Trix]

Tikumīgai meitai neklājās ar pliku galvu staigāt. Tās tur Rīgas spindzeles visādi staigāja, bet kārtīgai lauku meitai – lakatiņš. Vienkāši zem zoda sasiets, ne pa krievu modei ap pieri apstiepts un gar ausīm pievilkts. Sk. Brigaderes Annele.
Tradīcijas. Laukos ilgāk, Rīgā un citās lielās pilsētās – ātrāk atmestas.

Paskatījos vecmāmiņas fotoalbūmu.
Bildes no paša gadsimta sākuma – sievietes lakatos, vīrieši žokejcepurēs. Lauki. Ap 30. gadiem un vēlāk – lakati tikai vecām sievietēm, jaunās bez galvassegas. Cepures sievietēm – pa kādai. Ateljē foto – bez galvassegas.

Ā, vispār kādu brīdi mama mamma (70. gados) sēja lakatiņu. Parastajā sējumā ar mezglu zem zoda, bet "zīda", ne kokvilnas. Un arī lakats ap galvu, bet stūri ap kaklu. Laikam tiešām bija modē.

Mana vecmāmiņa arī visās jaunības bildēs bez lakata (izņemot bēres ziemā, protams). Vecumgalā (ap/pēc 70), atkal laukos dzīvojot, atgriezās pie lakata - vasarā plāns kokvilnas, pat istabā, ziemā – austs vilnas.
Iemeslu, protams, nezinu. Varbūt atgriešanās pie bērnības tradīcijas, varbūt tā ērtāk galvu pasargāt, lai nekrīt matos siens. Neba katru dienu matus mazgāja (tos garos, līdz dibenam - ha!).

Bob, tās brīvi krītošās un plvojošās zīda šalles un lakati - tas ir cits stils. T.i., stils. Sapratu, ka Reno par klasiskajiem runāja.


Bilde ap 1925.

[daddy]

bilde pilnīgi kā no Lennebergas Emīla, ar komendanti priekšplānā... laikmets apmēram sakrīt

[kvadra]

Un pēc daždesmit gadiem skatīsies mazbērni šodienas bildes un sacīs - trūcīgi viņas dzīvojušas, ģērbušās kā bomži iekš ko nu varējušas salasīt! Bikses par īsu kā no jaunākās māšeles, pat potītes plikas, mētelis toties no vecākās, liels un bezformīgs, kurpes laikam tēva, jo lielas klamzīgas, biezzoļainas un bez papēža....

[Trix]

Būs jāpaprasa, varbūt tante zina, kas tā par komendanti. Bilde no vecmāmiņas jaunības, -  ja viņa ir stāstījusi, varbūt tante atceras.

[reno]

Atradu -ir viena vecvecmāmiņa ar lakatu galvā. Toties vienā citā bildē puisis Donats , t.i. kalps elegantā hūtē. Vecākā sieviete -mana otra vecvecmāte.

Vēl viens lielas ekskursijas grupas foto rudenī, visi mēteļos, 30. gadu vidus, Oktes pils kāpnes Dāmām beretes vai tām līdzīgas nelielas cepures.
Komendante kolosāla

[reno]

Bet jautājums paliek -kā tas gadījās, ka cepures pazuda, bet uzradās vilnas lakatiņi. Vai tam kaut kāds politisks piesitiens -buržujenes-, vai vienkārši cepures izbeidzās un jaunas neviens netaisīja
 Tāpat vīriešu hūtes -garie mēteļi pazuda un līdz ar to arī stils un iznesība

[tuk]

Man tēvam bija gan mētelis, gan hūte. pārsvarā iziešanai. Ir bilde vasaras dienā, vēl neprecētam atgriežoties no rīta no ballītes, uzvalkā ar hūti galvā. Māte nekad lakatus galvā nav sējusi, allaž bijušas cepures visdažādākās. Lakatiņu atceros vien vecomei. Tēvs vienreiz nopirka (pa blatu) sev pižiku un mamma tad jautāja - un kur tad tu ar to iesi? Vienā ziemas bildē gan ir ar to pižiku pie mājas sniegu tīrot...