Ko par sevi zinu – tā kā iepriekšējā ģimenē biju emocionāli iztukšota (un cilvēkam nebija ne mazāko atkarību, "tikai" izvairīgā piesaiste un dubultdzīve), es zinu, kā ir, kad tevi pamet, nicina, nodod. Tāpēc gribēju cilvēkam būt līdzās.Līdzatkarība ir sarežģīta parādība, ļoti saistīta ar pašvērtību un vispärējo stabilitāti pārējās dzīves jomās. Vienkārši sakot, jo vairāk cilvēks caurmērā spēj apsaimniekot savu dzīvi, jo mazāka iespēja kļūt līdzatkarīgam. Nav vajadzīgs meklēt savu vērtību cita labsajūtā, jo šo vērtību zina pats. Man ir nu tā, ne īsti skalas vienā galā, ne otrā. Agrāk noteikti bija sliktāk, bet mātes loma un bērnu dotā vajadzīguma sajūta to kompensēja. Kad pēkšņi iestājās tukšās ligzdas sindroms, turklāt zinu, ka tiem pusaudžiem tomēr mātes pietrūkst, nu..nekļuva vieglāk, ir jādefinē sevi ārpus vecāka lomas dotās stabilitātes.Vai viņš (draugs) spēs saņemties un atzīt,ka viens netiek ar sevi galā, tad redzēs.
