Nujā, forša saruna aizgājusi, bez ironijas.Par atkarībām parasti sauc to, kas maskē kaut ko citu un palīdz nebūt kontaktā ar sevi...(Līdzatkarība arī iet šajā plauktā, protams. Tā ir cita cilvēka dzīves dzīvošana..partnera, bērna, kolēģu, dažreiz filmu, spēļu tēla, jebkā.)
Maiga atkarība – piemēram, cilvēkam ilgstoši ir, slikti darbā un tā kā vajadzētu objektīvi mainīt un nav iemeslu, kāpēc ne. Bet kāda gļuka dēļ cilvēks baidās un visu brīvo laiku aizpilda ar ..pavārmākslu.
Tak, no otras puses. Kamēr tas netraucē cilvēka funkcionēšanu formāli (ārēji), un, ja spēj kaut kā ar partneri un citiem tuvajiem vienoties, tad vnk visi pieņem – tas ir veids, kā tas cilvēks dzīvo, dīvainība vai sauc, kā gribi. Tak lai taisa zivi aprikožu putās un Zahertorti katru mīļu brīdi un visu brīvo laikui, ja pēc tam laimīgs, priecīgs un pēc sevis savāc un izpilda savu saimniecības uzturēšanas daļu. Par kačokiem, ko runājāt, bija dzirdēts, ka tur problēmas ir ar pēdējo, ka bērnu un saimniecībā neieguldās, jo "zāle ir altāris". Droši vien daudziem hobijiem jautājums par samērīgumu.
Dažreiz ir tā, ka cilvēks ir vientuļš, kaut gribētu attiecības, un tad arī ieraujas čaulā ar to savu hobiju, lai neko nedomātu. Bet kokam vienmēr divi gali. Varbūt viņam tajä brīdī vajag to iekšējo telpu, kur tikt skaidrībā. Problēma laikam sākas tad, kad tomēr nesakrīt vēlme un paša darbības, kad kaut ko sev neļauj.
