Izdomāju situācijas, kurās esmu satikusi ārzemnieku un runāju svešvalodā. Ja apkārt tikai nezāles, tad balsī. Galvā, protams, sanāk raitāk. 😆
Vai izdomāju visādus notikumus. Tipa sapņi nomodā.
Vakar bakstījos pa siltumnīcu, izdomāju, ka varu teleportēties laikā un vietā, un aizteleportējos uz 70. gadu Ameriku, saulrietā pasēdēt Mustangā pie benzīntanka kaut kur Nevadā. Vietējais policists/šerifs izdomāja, ka viņam vajagot redzēt manu vadītāja apliecību, un man nācās viņam skaidrot kas tā par plastmasu no 2024. gada un kā es tur gadījos. Un ka arestēt mani viņam nav vērts, jo es vienkārši pazudīšu, bet varam parunāties. Ieteicu viņam pirkt bitkoinus, tiklīdz tie parādās, un noorganizēt nēģeru repatriācijas programmu, īpaši pievēršot uzmanību padibenēm, citādi viņiem iestāsies BLM un balto beztiesiskuma laiks, uz kura fona nēģeris ASV prezidents vēl būs tikai ziediņi....
Šerifs gribot ar mani vēlāk sazvanīties. Stāstu, ka tad, kad es atgriezīšos savā realitātē, man būs 2026. gads, bet viņam būs 1977., un ka viņš tagad var man piezvanīt tikai uz 1977. gadu, kad es biju maza un par viņu neko nezināju. Ka tas bija PSRS laiks, un, ka labāk man nezvanīt, un ka es vēl angļu valodu nepratīšu... Bet no 199x. man būs mobilais telefons un puslīdz spēja saprasties, ka tad viņš var piezvanīt man un pastāstīt par bitkoinu pirkšanu... utt utjpr...
Angliski, protams.
Tas scenārijs dzīvo pats. Ir sākuma doma, kas attīstās praktiski bez manis. Reizēm, kad man nepatīk virziens, atsāku "filmu" no kāda iepriekšēja punkta citā virzienā.
Tāda bēgšana no realitātes.
Nepārejoša trauksme man jau ir. Uz tās vēl uzlikt virsū "ko darīt, ja sāksies karš" - man aizbrauks jumts ar visām spārēm, grabēdams un neatgriezeniski.
Tāpēc skatos filmas. Un runāju svešvalodās.
