Apdomāju - kādi gan tādi būtiski lēmumi man tagad būtu jāpieņem? Visi būtiskie lēmumi - kur stāties, ko mācīties, ar ko tikties, ar ko precēties - pieņemti ir jaunībā (tāpēc uz jautājumu "vai viegli būt jaunam?" es teiktu, ka jaunam ir visgrūtāk).. Cik nu pareizi no šī brīža skatupunkta, tas cits jautājums. Bet kas izdarīts, izdarīts. Šodien vairs kas man ko diži lemt? Ikdienas rutīna. Vajadzēja auto mainīt - apdomāju vēlmes un vajadzības, samēroju ar finanšu iespējām un sameklēju atbilstošo. Sagribēju atkal zirgu, tāpat - vēlmes, prasības un finanses, un atradu, tik ilgāk sanāca nomeklēties kā ar autiņu. Kas vēl tāds? Nu, māju acīmredzami nedz uzcelšu, nedz nopirkšu. Dzīvoklis ir. Remontu prasa, jā. Bet baigi neiespringstu pie tā. Ko nu izvēlēšos, tā sataisīšu, tā arī būs. Kas man vēl ko lemt? Uz kurieni kuro reizi ceļojumā aizbraukt? Algoritms parastais, tik te galvenais finanses, jo gribas daudz, dikti un tālu, bet sanāk ne tik daudz, ne tik dikti un ne tik tālu
Bet izvēli izdaru.
Nezinu, man nav grūti izlemt to kas jāizlemj, jo vairs nav pa manam nekā gauži būtiska ko lemt, un attiecīgi maniem lēmumiem nav nekādas smagas cenas, neviens necietīs no manām izvēlēm, tad kāda problēma?! Izlemju, izvēlos un daru. Uz kaut kādiem izpriecu un piedzīvojumu priekšlikumiem, tipa aizbraukt ekskursijā, aiziet pārgājienā vai nolaivot pa upi pavelkos azartiski un spontāni.
Un vēl - man laikam patīk lemt pašai. Man nepatīk, kad jādara, ko izlēmis kāds cits. Arī darbos man jautā "kā tu darīsi?", "kuru dienu tu būsi?" un "klau, kā tu domā?", un man šis formāts patīk nesalīdzināmi labāk kā vienkārši pildīt kāda norādījumus.
