Man nopirka. Gan huzāru cepuri, gan arī citus gadus vismaz divi sombrero ir bijuši.
Es tajā parādībā saskatu laikmeta iezīmi un neko peļamu. Tie bija centieni padarīt svētkus spilgtākus un arī redzamākus. Iedzīvināt svētkus. Līgot oficiāli nedrīkstēja, bet tā kā tas bija gandrīz kopā ar Saulgriežiem, tad arī aizliegt īsti līdz galam nebija iespējams. Tauta gribēja svinēt, kā tomēr iekšēji visiem bija neatņemama tradīcija. Cepuru kults tirgos vienlaikus padarīja šos svētkus krāsainus - tolaik kreppapīrs bija teju vienīgais materiāls, kam bija spilgtas krāsas. Vienlaikus tā bija gan acu aizmālēšana politiskajais varai, kas izlikās nesaprotam un akceptēja šīs cepuru iniciatīvas. Gan arī nenoliedzami - padomju bizness - 6 rubļi par papīra sombrero... Un bērniem lielākajai daļai patika - spilgto krāsu dēļ un kovboju/indiāņu filmu iespaidā (tās tolaik drīkstēja rādīt).
Protams, varēja ietiepties un ieturēt nacionālo līniju - neko pretdabisku natūrismam šajos svētkos neizmantot. Bet tā kā vecāki pārsvarā gribēja, lai bērni netraucē dzert, tad bija vien labi, ja tie bija nodarbināti ar jauniem rotaļu tēliem cita rakursa kariņu spēlēs.
Tādēļ pieņemam savu vēsturi. Ja kas, tie tirgotāji pārsvarā bija latvieši, cik es atceros. Krievs reti bija spējīgs saņemties uz organizētu darbību, lai izdomātu tehnoloģiju un saražotu papīra cepures.
