Es tā visu laiku domāju - kas mani šoreiz tik nenormāli trigerē.
Ne pirmo reizi mums koks uz vadiem, ne pirmo reizi bez elektrības. Mājā elektrosistēma pielāgota, vai no ģeneratora vai sadales tīkliem - viens pīpis, tikai ģenerators ir skaļš un vairāk smird. Svētdien pamostos, salasītu notriektās plūmes, palaistu ģeneratoru, piezvanītu vietējam priekšniekam, noskaidrotu situāciju un mierīgi dzīvotu tālāk, kamēr ceļu izzāģēs (tur ar civilo motorzāģīti nebija aršana) un vadus sataisīs.
Bet tieši tā sakaru nepieejamība besī visvairāk, jo tā vairs nav tava atbildības zona. Minimālajam sarunu režīmam un 112 bija jābūt. Bet nebija.
Un tas nav līmenis "nebija elektrības, nevarēju kafiju uzvārīt".
Par to, cik atdeva galus, nevarot sazvanīt 112, domāju, ka datu nebūs. T.i., būtu jau, jo izsaukumi tiek reģistrēti un mironīši arī, tikai neviens ne meklēs, ne skatīsies.
Mani pat ūdens trūkums pilsētā neuztrauktu - visas bundžas un katli somā un kājiņām uz avotu, lai arī vairākus kilometrus. Avoti Latvijā nav deficīts. Jāpadomā tikai, kurā lietus nesanes zemi. No Rīgas arī var izkļūt kaut kur, kur ūdens ir.
Bet tas viss strādā tad, ja ir sakari koordinācijai un saprašanai kas notiek un ar ko rēķināties. Radio klausītāji nešķita pārāk informēti - tie, kuriem slavenais bateriju radio ir.
Kā tur Ļeņins teica par telegrāfu un sakariem kā pirmo vietu, kas jāieņem. Nekas nav mainījies pa 100+ gadiem.