Atbilde. Kad mana dzīve un ikdiena kļuva mana atbildība. Kur dzīvot, ko ēst, kā samaksāt rēķinus. No 18. Kopš iestāšanās augstskolā. Tālāk par visu man bija jādomā pašai, sākot ar to kā no stipendijas nomaksāt par kopmītni un izdzīvot. No otrā kursa strādāju, tālāk viss vienkārši. Ko nopelnīju, tā dzīvoju.
Relatīvi.
Par to pagātnes vilkšanu līdzi un vecāku vainošanu.
It kā jau skaisti skan tā teorija, ka nav ko vainot vecākus.
Ir tikai viena sīka nianse - tās pirmo patstāvīgo gadu izvēles nav tavas izvēles. Tās noteica tas, ko vecāki tev ir ieaudzinājuši vai neieaudzinājuši. Nu nenotiek tik vienkārši, ka tevi audzina par vergu, bet tu - hops! - un savos 18 sevi apzinies par karali un viss šokolādē. Ja tevi ir dzinuši grīdā, ir vajadzīgs laiks, lai saprastu, kas un kur tu esi, un sevi no tās pozīcijas "zemāk par zāli" izvilktu. Te precīzi strādā psiholoģiskais fenomens, ka cik gadus sieviete ir bijusi vardarbīgās attiecībās, tikpat gadus viņai vajag, lai no tām izietu un mainītu sevi.
Ja vecāku ietekme ir pozitīva - super. Ja neitrāla - super. Bet tas neatceļ citu cilvēku pieredzi, kuriem tā nav.
Ja negatīvā ietekme ir tavu pašpārveides procesu tikai palēninājusi bez paliekošām sekām - labi. "Izaudz", aizmirsti un dzīvo tālāk. Bet ja tādēļ tu esi iedzīvojies permanentās problēmās, tas nav norokams kā nebijis.
Ja māte meiteni audzina kā otršķirīgu cilvēku, jo viņa, nebūdama puika, nekas vērtīgs nav un nebūs, tad šāda sieviete bez pašapziņas visbiežāk ieperas draņķīgās attiecībās. Un tā nav viņas izvēle, bet audzināšanas sekas. Ja ar laiku viņa sevi izaudzina un izveido citas, normālas attiecības, viss normā. Bet ja, piemēram, tas pirmais vīrs viņu ir pamanījies sakropļot, tad tas nav aizmetams kā nebijis. Vienalga cik tu sevi "neuzskatīsi par upuri", fiziskās sekas paliks un noteiks arī garīgo fonu.
Un it kā viss normā, tu esi pat kaut ko sasniedzis, lai arī mazāk nekā tie, kam nebija jāsāk ar to, lai sev iestāstītu, ka tu drīksti un vari kaut ko sasniegt. Bet arī tas sasniegtais ir nestabilāks, jo daļa resursu aiziet, lai uzturētu to drīkstēšanas bateriju.
Daudz tālāk tu ietu,
Ja ejot tev nebūtu
Jābūvē ceļš.
Daudz augstāk tu lidotu,
Ja katru rītu tev nebūtu jāmeklē
Nozagtie spārni.
/Aptuvens atstāsts no Māras Zālītes/