Man kādu laiku atpakaļ bija trāpījusies fantastiska sieviete, kas visu uztvēra filozofiski mierīgi, nesteidzās.. Jo kas gan notiks, ja viņa nokavēs? Kāds nomirs? Nē.
Pie šī teikuma pieķeroties, es to esmu pavērusi plašāk - kas notiks, ja es to vai to izdarīšu? Kāds cietīs, aizies bojā? Nē? Tad kādēļ, lai es to nedarītu? Ā man ir bailes? Ņemšu tad to visu vieglāk, aizžmiegšu acis un metīšos iekšā, kas būs - būs. Lūk, sevi esmu saaudzinājusi, šogad izmēģinājusi praksē, un līdz šim nav nācies vilties - vieni vienīgi prieki. Gan par to, ka sanāk darīt sev prieku, gan par to, ka esmu varējusi pārvarēt savas bailes, nedrošību kādos jautājumos.
Ņemu vieglāk un nepārdzīvoju par lietām. Jo tās ir tikai lietas - aizstājamas, vai patiesībā izrādās, ka bez tām pat var iztikt
Dzīve ir tik vienkārša un jauka, ja paši to nesarežģījam ar apcerēm, drūmām domām un citu figņu.
Ak jā. Un es ticu, ka cilvēki ir labi.
