Es atvainojos, Milka, bet taa paardeveeja labu domaaja, tev iesakot citu velju nevis tos strikjiishos, varbuut vieniigi vinja nemaaceeja to taa pasniegt. Vajadzeeja vispirms pajautaat, vai ikdienas valkaashanai, un tad ieteikt - ikdienas lietoshanai labaak buutu tas un tas. Jo nevar jau zinaat, kam tev tie strikjiishi. A, ja klients grib tos strikjiishus, nu tad dies ar vinju.
O te man nāk prātā vecs kādas rus sabiedrībā zināmas dāmas (neatceros kuras) stāsts rus TV...
Atšķirīgas mentalitātes.
Bijusi japānā: pasūtījusi tēju ar cukuru.Tēju atnes, cukura nav. Kad prasa cukuru - kā nu spēj saprasties dabū aš atbildi, ka tēja jābauda lūk tāda un kacukurs to bojājot un ka nav un nebūs tā cukura - ļoooti ieturētā un pieklājīgā tonī, bet cukura ta nav.
Dāma komentē, ka zina, ka cukurs "bojā" tēju, bet nu negaršo viņai bez, bet garšo ar...
Nē, cukura, neesot... Vēlreiz atbildot pati laipnība un pieklājība.
Dāmai piegriežas un viņa vnk pasūta 'tejas vietā kafiju (ko parasti dzer bez cukura). Un, še tev, laipnā un pieklājīgā viesmīle atnes gan kafiju, gan cukurtrauku, jo, redz, pie kafijas pieņemts likt cukuru...
Turpretī ASV: gribi tēju? lūdzu! Gribi cukuru? lūdzu! pofig, vai tas iet kopā vai nē. Ja tu maksā, jauc kopā dajebko,- piemērots vai nepiemērots, izlemj maksātājs un neviens viņam tā arī i nepateiks, ka tas ar to neder kopā, maksā tikai.
Kulturālas atšķirības. Japānā rūpējas par pozitīvu, tradicionālu pieredzi, kamēr ASV gribi un maksā? -lūdzu! da pofig patiks tas vai nē un kādam lietošanas veidam bija paredzēts un būtu tā paticis labāk, vai nē.
Es pat nezinu kā labāk:nopirkt kko neadekvātu, vai tomēr saņemt paskaidrojumu, ka tas ir paredzēts citam mērķim...