Sākumā, lai skrietu arī vajadzēja piespiešanos, tagad skriešanu uztveru kā sava veida meditāciju, domu sakārtošanu.
Lai gan skrienu kopā ar vīru (viņš to arī sāka pirmais, es līdz tam tikai orientējos Magnētā), vienlaikus skrienam atsevišķi, jo viņam savs temps, man savs, lai skrietu reizē, abiem jāpielāgojas un, manuprāt, tad gan būtu mocīšanās nevis bauda no skriešanas.
Neskrienu uz ātrumu, lēnām tipinu. Temps tāds, ka nejūtos aizelsusies. Elpošana kaut kā pieslēdzās pati, neko nepiedomājot - man sanāk divi soļi ieelpa, divi izelpa, bet tas jau katram individuāli. Cik pareizi elpoju, nezinu. Kādreiz dzirdēju, ka vajag ieelpot caur degunu, izelpot caur muti; kāds cits nopietns amatieris mācīja, ka jāelpo gan caur muti, gan degunu. Man laikam vairāk sanāk caur muti.
Pēc savas pieredzes vērtēju, ka duršana nav elpošanas vaina, bet nepiemērots, pārāk liels skriešanas ātrums. Elpošana jau sanāk sekas.
