man jau liekas, ka tā ir nesodāmības apziņa par pārkāpumu. Realitāte ir tāda, ka bērnu un pusaudži var darīt visu, kas ienāk prātā, bet reālais sods , kamēr tiešām kādu noslepkavo, tā nedaudz pārspīlēti sakot, ir pirksta pakratīšana; "Bērniņ, tā darīt ir slikti!" Var jau daudz un dikti runāt un stāstīt, kādi pasākumi jāveic, lai uzlabotu, un tā tālāk un tā joprojām, bērna uzvedību, BET realitātē bērns ļoti''atri saprot, ka par visām blēņām, ko tas sastrādājis, viņam FAKTISKI nekāds sods nedraud... Un tā visa izglītības un audzināšanas sistēma tā arī ir bezspēcīga viena otra degradācijas ceļu apturēt!
