Padlaikos bija krietni mazāk automašīnu uz ceļiem, kas proporcionali mazināja iespējas ar kādu saskrieties. Àtrumi un jaudas arī citi.
Bet vēl kas..
Ņemot vērā mazo satiksmi, es pie stūres sāku sēdēt vēl tētim klēpī sēžot. Sāku saprast cik un kā jāgroza stūre, izprast un izjust trajektorijas. Pēc tam spilvens uz sēdekļa, lai redzētu pāri panelim un lūrot starp stūri un paneli, braucu pats. Protams, fāča blakus. Nedaudz vēlāk, kad varēju sākt skatīties virs stūres, ziemā bieži braucām uz tukšu lauku ceļu, kuram abās pusēs tikai pļavas, vienkārši braukāt pa apledojušu ceļu. Tētis šad tad blakus sēžot vai nu paraustīja stūri, uzsita pa bremzēm, lai radītu sānslīdi. Nu un tagad iztaisno...
Ne vienu vien reizi atrados pļavā un šad tad arī nācies meklēt taktoru.
Žigulim nekāda vaina. Ar šodienas auto izveicot lìdzīgas aktivitātes plastmasi aplūztu bez variantiem.Un tad tas jau kļūst padārgs pasākums.
Un šādi braukšanu apguvuši daudzi tā laika bērni. Sasniedzot 18, eksāmenu un braukšanas nokārtošana bija tikai formalitāte, jo apakšā bija reālas prasmes un pieredze. Arī tie, kuriem nebija auto, braukšanu sāka apgūt jau vsk, tehnikumā vai profenē.
Šodien ir tā ka pirmā pieredze ir autoskolā, kurā apgūst taisnvirziena kustību un nogriezties pa labi vai kreisi.
Nekādu čp treniņu.
Uz ceļa intensīvā satiksmē tiek palaists bez jebkādas pieredzes.
Ar to es protams negribu teikt, ja tad bija labāk.
Autoskolām vajadzētu stingrāku programmu, kurā būtu kau neliela apmācība vai ieskaite negaidīta šķēršļa apbraukšanai, braukšanai pa slidenu utt.
