Ir man maizomāts. Ieviesās maksimāli lētais, kad pirmais bums jau bija pāri.
Pirmajā eiforijā, protams, cepināju uz vella paraušanu, bet entuziasms ātri pārgāja. Rupjmaizi mēģināju - kaut kā nesanāca - vidus pajēls, garoza puscentimetrs. Nemēģināju cūkot produktus un pieradināt to aparātu. Baltmaize laba, bet kā jau maize bez uzlabotājiem - pēc pusotras dienas pacieta un vairs nav tā smeķa. Toties var uz pannas sacept garšīgas pienā mērcētās maizītes - no veikala maizes sanāk jēla pļeka.
Ir jāpiešaujas. Ļoti karstā vasarā maize galīgi nesanāca (neatceros, neuzcēlās laikam...) - nav tas process rēķināts +30 grādu vides temperatūrai.
Tagad stāv kā rezerve - ja līdz veikalam kādu laiku nav būts, bet vēl var nebraukt kādu dienu, tikai brokastmaizes nav, vienkāršāk ir iemest maizomātā detaļas, nekā urbināt padsmit km uz bodi. Ja uz vecumu pienāks vairāk briva laika, iespējams, eksperimentēšu ar visādām karašveida bulkām un graudu maizēm, pagaidām nav ne laika ne spēka.
IMHO pēc pareizās receptes [rupjmaizi] labāk ir jaukt pašam un cept cepeškrāsnī [elektriskajā,. Gāzinieces, cik bijusi darīšana, nekad necep vienmērīgi. Maizes krāsni mūrēto kā opciju neapskatīšu] - var labāk pieskatīt, tvaikotājbļodas salikt utt.
Apgalvot, ka tas ir must have aparāts es ne tuvu neņemos - man nepatīk, piemēram, šķēles formāts - vai nu milzīga (vidus izliecas un krīt cauri) vai griezta uz pusēm, bet tad grieztā mala ir ļurkana. Sīči garozas neēd, - tēloju dežūrcūku. Vīrs lamājas (izlaidies!...) ka pašam jāgriež.
Iespējams, ja būtu nopirkusi maksimāli dārgo, varbūt būtu sajūsmā.
