"Viesnīca "Diženā Budapešta"" arī ļoti patika, foršs humors. "Leviatāns" spēcīga, bet ļoti smaga. "Ida" arī drāma, bet neatstāja nospiedošu iespaidu. Palika atmiņā vairāki izteiksmīgi momenti, piemēram, kā Ida kopā ar tanti savāc izraktos nogalināto vecāku pīšļus, tāpat arī, kā Ida "uzdzīvo" pēc tantes nāves. "Putncilvēks" sāka šķist interesants, sākot no apmēram filmas pēdējās trešdaļas, kur galvenajam varonim sākas tās halucinācijas ar lidošanu. Paradokss, ka viņš tā tiecās pēc atzinības, bet kļuva slavens, pateicoties savam personības sabrukumam un traģēdijai. "Imitācijas spēli" lielā mērā skatījos Kīras Naitlijas un Benedikta Kamberbača saspēles dēļ. Pirms tam neko nebiju dzirdējusi par Alana Tjūringa nopelniem "Enigmas" kodu atšifrēšanā un par viņa personisko traģēdiju. Visas filmas ļoti atšķirīgas. Jāpiekrīt True Detective, ka salasīts pilns komplekts.