Par padomju laikiem

[Anete Goba]

Man liekas te tiek jauktas divas dazhaadas lietas - tas rezhiims, kuraa mees dziivojaam un muusu skaistaa jauniiba. Mana jauniiba man, protams, patika, bet, es piederu pie tiem, kas apzinaajaas kaadaa rezhiimaa mees dziivojaam, jaa, ne jau visu, tas naaca peec tam, bet taa netaisniibas sajuuta un liekuliiba visapkaart..

[Emīlija]

atceoties padomjlaikus man patīk tas, ka cilvēki bija vai kur kreatīvi... somas no krimplēna gabaliņiem, krājumi no meža, zupa no cirvja kāta... visu salabot, salāpīt, uzcakināt un uzdarināt. ja rokas no pareizās vietas auga, varēja dzīvot.

nepatika tas, ka jāēd bija tas, ko varēja dabūt man nebija ne dārza, ne blatu, medīju visu parastos veikalos, dzīvoju no algas. tiem laikiem pat tīri labas, bet nu nekas gan pāri nepalika, par ko štukot, kur likt...

90-tie gadi... nu nē es negaudīšos par  šo laiku. bet bija laime, ka ir Latvija. kaut ar plikiem kartupeļiem. un tad jau pamazām sakārtojās...

kas mani bērni būtu, ja būtu padomjlaiki? vecākā droši vien kāda skolotāja... jaunākā... diesvienzin... tagad - visi ceļi vaļā un tādi apvāršņi, kas man nebija ne iedomājami, ne sasniedzami...

[ēvele]

kāda skolotāja..mjā.attieksme..tāda nu mums te ir

[j]

Kur tad bija daudzbeērnu veikals bez rindas? 1x nedēļā varēja pirkties, puskilo desas uz bērnu, ja nebija laicīgi rindā, tad pietrūka.
60os gados bodē daudz maz ēdamais bija, bet cilvēkiem nebija naudas, īpaši kolhozniekiem un kalpotājiem. Fabriku strādnieki bija priviliģētāki.
Un tas ārprāts ar dzīvošanu- rindā uzņēma, ja bija mazāk par 4,5 m2 uz galviņu, un tad varēja 20 gadus gaidīt. Uzbūvēt ar neko nevarēja, nebija materiālu, vietas būvei. Noīrēt varēja šo to no privātiem, par lielu naudu t.s. Meitas istabiņu.
Medicīna- ja bija pazīšanās, varēja tikt klāt, ja nē, bezgalīga sēdēšana rindās un jēgas maz, attieksme pagaisa. Varēja maksāt, protams

[Nomade]

Izstāvēji desu rindu, dabūji desu un pārlaime. Nu jā, katram savs.  :rocking:

Tās rindas ko stāvēju, man kaulus nelauza. + mums bija daudzbērnu ģimeņu veikali, kuros varējām pirkties bez rindas.

Man gan lauza, īpaši  tad, ja paziņoja, ka viss, produkts beidzies 3 cilvēkus pirms tevis.
Un daudzbērnu ģimenes dabūja marcipānu, a Nomade, kā divbērnu ģimenes piederīgais - nekā. Pārdevēja teica, ka man nepienākas. Bācien, a garšīgs marcipāns ta bija , vai ne?

[baaciens]

atceoties padomjlaikus man patīk tas, ka cilvēki bija vai kur kreatīvi... somas no krimplēna gabaliņiem, krājumi no meža, zupa no cirvja kāta... visu salabot, salāpīt, uzcakināt un uzdarināt. ja rokas no pareizās vietas auga, varēja dzīvot.

nepatika tas, ka jāēd bija tas, ko varēja dabūt man nebija ne dārza, ne blatu, medīju visu parastos veikalos, dzīvoju no algas. tiem laikiem pat tīri labas, bet nu nekas gan pāri nepalika, par ko štukot, kur likt...

90-tie gadi... nu nē es negaudīšos par  šo laiku. bet bija laime, ka ir Latvija. kaut ar plikiem kartupeļiem. un tad jau pamazām sakārtojās...

kas mani bērni būtu, ja būtu padomjlaiki? vecākā droši vien kāda skolotāja... jaunākā... diesvienzin... tagad - visi ceļi vaļā un tādi apvāršņi, kas man nebija ne iedomājami, ne sasniedzami...

+ + +

kaut kāda skolotāja ..


Nekas, drīz nebūs arī kaut kādi skolotāji, ja pieņems "jauno modeli"

[baaciens]

Kur tad bija daudzbeērnu veikals bez rindas? 1x nedēļā varēja pirkties, puskilo desas uz bērnu, ja nebija laicīgi rindā, tad pietrūka.
60os gados bodē daudz maz ēdamais bija, bet cilvēkiem nebija naudas, īpaši kolhozniekiem un kalpotājiem. Fabriku strādnieki bija priviliģētāki.
Un tas ārprāts ar dzīvošanu- rindā uzņēma, ja bija mazāk par 4,5 m2 uz galviņu, un tad varēja 20 gadus gaidīt. Uzbūvēt ar neko nevarēja, nebija materiālu, vietas būvei. Noīrēt varēja šo to no privātiem, par lielu naudu t.s. Meitas istabiņu.
Medicīna- ja bija pazīšanās, varēja tikt klāt, ja nē, bezgalīga sēdēšana rindās un jēgas maz, attieksme pagaisa. Varēja maksāt, protams

Nezinu kur Tu dzīvoji, bet mēs dabūjām dzīvokli Zolitūde - 1, četras istabas, 2 sanmezgli, 2 balkoni un lodžija, viss parketā ....
Vēlāk ģimenes apstākļi mainījās, nokļuvām Dzirciemā. Daudzbērnu ģimeņu veikalā rindu praktiski nebija, ja nu kādi 5 - 10 cilvēki priekšā ... bet tikpat ir katrā Rimi

[j]

Dzīvoju Rīgā
Kā nu to dzīvokli jūs dabūjāt, diez vai Tu to zini ...
Daudzbērnu rinda bija mazliet prioritārāka par parasto, taču tāpat nepienāca

[Emīlija]

nevis "kaut kāda"bet "kāda". vai matemātikas, vai fizikas. vēl kād varēja piebilst "kaut kāda tur" pilnam komplektam. un jā, kad man bij jāiet mācīties augstskolā, izvēle liela nebij - vai grāmatvedis, vai KĀDS skolotàjs, vai dakteris, pa lielam. ar manām prasmēm, protams.

pašām jums - "nu i attieksme".

[tex]

nevis "kaut kāda"bet "kāda". vai matemātikas, vai fizikas. vēl kād varēja piebilst "kaut kāda tur" pilnam komplektam. un jā, kad man bij jāiet mācīties augstskolā, izvēle liela nebij - vai grāmatvedis, vai KĀDS skolotàjs, vai dakteris, pa lielam. ar manām prasmēm, protams.

pašām jums - "nu i attieksme".

kas tad no tiem 3 sanāca? Skolotāja nē, tātad no 2

[flyingcat]

Atcerieties, Žvaņeckis teica: "Образование высшее техническое, то есть, никакое..."- un visa zāle smējās, jo to inženieru bija nejēgā daudz. Es tikai tagad pa īstam varu novērtēt savu padomju laiku tehnisko izglītību- nu, nebija ne atraktīvi ne kā tur vēl izklaidējoši...bija pasmagi, bet kaut ko iemācīja ar. Iespējas tiešām tagad ir fantastiskas, meita vakar stāstīja, Honkongā esot pat kaut kādas tipa futurologu studijas, zvērīgi dārgas (kā nu ne!)-  bet praksē tie bērni ar grūtībām apstrādā informāciju, jo ja nav wikipēdijā, ko tad lai dara, kur lai meklē? Man principā patika, ka tajos laikos nebija uzstādījuma, ka visam ir jābūt viegli un izklaidējoši- jo tā ir maldināšana...mūsdienu cilvēks vispār ir atradinājies sevi motivēt- pamatmotivācijas- nedabūt dzīvokli vai desu-  ir izzudušas, bet jaunas vietā nav nākušas. Vai arī nedarbojas, nez kāpēc.

[Emīlija]

nevis "kaut kāda"bet "kāda". vai matemātikas, vai fizikas. vēl kād varēja piebilst "kaut kāda tur" pilnam komplektam. un jā, kad man bij jāiet mācīties augstskolā, izvēle liela nebij - vai grāmatvedis, vai KĀDS skolotàjs, vai dakteris, pa lielam. ar manām prasmēm, protams.

pašām jums - "nu i attieksme".

kas tad no tiem 3 sanāca? Skolotāja nē, tātad no 2

ja pat mani - nekas no trim. aizgāju uz tehnikumu mācīties tobrīd intersantās skaitļojamās mašīnas. nekad neesmu nožēlojusi, ka neaizgāju toreiz uz augstskolu tikai tāpēc, "lai būtu". to paspēju vēlàk, kad atradu sev tīkamu fakultāti jau kad man bija 2 bērni...

[daddy]

60os gados bodē daudz maz ēdamais bija, bet cilvēkiem nebija naudas, īpaši kolhozniekiem un kalpotājiem. Fabriku strādnieki bija priviliģētāki.
Un tas ārprāts ar dzīvošanu- rindā uzņēma, ja bija mazāk par 4,5 m2 uz galviņu, un tad varēja 20 gadus gaidīt. Uzbūvēt ar neko nevarēja, nebija materiālu, vietas būvei. Noīrēt varēja šo to no privātiem, par lielu naudu t.s. Meitas istabiņu.

apsveicami, apsveicami, ka 80gadnieki sāk forumā piedalīties ...kā gan citādi Tu droši zinātu, kā bija 60tajos gados?

[Emīlija]

ir jau te tādi, kas ar vecākiem un vecvecākiem sarunājas, daddy...

[j]

Rēķināt pamācīties arī der:)
Cilvēks atceras sevi un apkārtni apmēram no 5 gadu vecuma.
Protams, vecāki arī pastāsta interesantas lietas