A.Lindgrēna. Mēs - Sālsvārnas salas vasarnieki
Daži fragmenti par "liecies baļļā":
Krauklis sprostā spalgi ieķērcās un šķita nemierīgs. Pelle no jauna mēģināja bāzt iekšā pirkstu, bet krauklis atkal grasījās knābt.
— Viņš ir gudrs, vari man ticēt, — Stina sacīja. — Visgudrākais pasaulē, tā saka vectēvs.
Pellem likās, ka viņi lielās. Ne Stina, ne viņas vectēvs nevarēja zināt, kurš ir gudrākais putns pasaulē.
— Manai vecmāmiņai ir papagailis, — Pelle teica. — Un viņš prot sacīt: «Liecies baļļā!»
— Tas nemaz nav grūti. To var pateikt arī mana vecmāmiņa, — Stina atcirta.
Tad Pelle skaļi iesmējās.
— To taču nesaka vecmāmiņa. To saka papagailis!
Stinai nepatika, ja par viņu smējās. Viņa jutās aizskarta.
— Nu tad runā tā, lai tevi varētu saprast, — viņa pūcīgi aizrādīja. Pēc tam viņa novērsās un nerimtīgi raudzījās pāri margām, viņa vairs negribēja runāt ar šo muļķa zēnu.
--
Hapilanda-Kalle ķērca sprostā, izklausījās tā, it kā tas smietos par Matildes nelaimi. Stina atvēra sprostu un izlaida kraukli.
— Es mācu viņam runāt, — viņa stāstīja Čorvenai. — Mācu viņam teikt: «Liecies baļļā.»
— Kāpēc tad tā? — Čorvena vaicāja.
— Tāpēc, ka tā saka Pelles vecmāmuļa. Un ari viņas papagailis, — Stina skaidroja.
--
Paskaties uz mani, — Čorvena sauca. Tad viņi aizmirsa skatīties uz kuģi' pudelē, bet skatījās uz Čorvenu. Viņa stāvēja virtuves vidū, un uz viņas galvas sēdēja krauklis. Skats bija neparasts un teiksmains, un Pelle ar Stinu apklusa.
Čorvena juta, ka putna nagi ieķeras viņas kuplajos matos, un svētlaimīgi smaidīja.
— Dzi, ja nu viņš iedēj olas manos matos!
Taču šo cerību viņai laupīja Pelle.
— To viņš nevar. Olas dēj tikai mātītes, tik daudz tev taču jāsaprot.
— Un tomēr! Ja viņš var iemācīties teikt: «Liecies baļļā,» — tad var iemācīties arī dēt olas.
Pelle ilgaini raudzījās uz kraukli un nopūzdamies sacīja:
— Es tā vēlētos kādu dzīvnieciņu! Man ir tikai lapsenes.
--
— Cik jauki, ja cilvēkam ir pašam savs dzīvnieks, — viņš teica.
Stina un Čorvena bija ar viņu vienis prātis.
— It sevišķi, ja tas ir krauklis, — Stina apgalvoja. Un tad viņa lepni teica:
— Tagad viņš to prot!
— Ko viņš prot? — Čorvena vaicāja.
— Viņš prot izteikt «liecies baļļā», es to viņam iemācīju.
No Čorvenas un Pelles sejas varēja noprast, ka viņi netic, un Stina saskaitās.
— Pagaidiet, jūs tūliņ dzirdēsit! Kalle, saki: «Liecies baļļā!»
Krauklis pielieca galvu un iecirtīgi klusēja, bet, kad Stina
bija labu laiciņu ar viņu noņēmusies, viņš pāris reižu ieķērcās. Tikai cilvēks ar ļoti dzīvu fantāziju varēja no šiem ķērcieniem izveidot vārdus: «Liecies baļļā!» Stinas fantāzija bija ļoti dzīva.
--
Pelle sēdēja un klusītiņām smējās.
— Un ko tu ar to princi iesāksi? — viņš jautāja.
— Viņš apprecēs Malinu, — Stina atbildēja.
Čorvena atzina, ka šādas iedomas ir lieliskas.
— Tad viņai nevajadzēs staigāt apkārt neprecētai.
Šīs iedomas visvairāk kaitināja Pelli.
—- Liecieties baļļā ar visiem saviem apburtajiem prinčiem! — viņš sacīja. — Nāc, Joke, ejam!
--
Malinas princis laipni aizvēra acis, un meitenes viņu dusmās noskūpstīja, vispirms Čorvena, pēc tam Stina. Tad viņas aši aizcilpoja projām. Tikai nonākušas drošā attālumā pie veikala, meitenes apstājās.
— Jā, tā nu mums iznācis, — Čorvena mazdūšīgi noteica. Pēc tam uzsauca princim, kas negribēja pārvērsties par vardi:
— Liecies labāk baļļā!
