Vladimirs Kaijaks “Visu rožu roze”, stāsti
"Viņš (..) sāka vērīgāk lūkoties kokos, puķēs, ūdenī un zemē - visā tajā, kam viņš kāpa un gāja pāri, un pēkšņi sajuta gaisa smaržu un zāles aromātu, apjauta krāsu un skaņu nianses, kas vizēja un trīsuļoja tepat visapkārt. Dziļš prieks viņu pārņēma, apzinoties, ka ir dzīvs, redz un jūt šo skaistumu, var to baudīt un pilnīgi tam ļauties."
(Stāsts “Pilsēta, kuras nav”, krājuma 108.lpp.)