Tava reputācija skrien Tev pa priekšu. 
Nezinu, nezinu, es jau neko, es te tik reizēm savu piezemēto un nepopulāro viedoklīti mēdzu iepaust.
Varu arī pievaldīties "pēc darbaļaužu lūguma".
Bet par tēmu.
Video un TV reklāmas redzējusi neesmu, - sorry, spams manī neienāk.
Par plakātu un ceha komentāru - lai kā tas nepatiktu "liberālo vērtību" sludinātājiem, taisnība vien ir. Ne jau smaidīšana par katru nedarbu un sabojātu lietu ir tēva loma. Ne jau visatļautība ir mīlestības mēraukla. Atļaut bojāt lietas patiešām ir ceļš uz "senči nopirks jaunu, man pofig, lai strādā vairāk, - man pienākas". T.i. ceļš uz to vietu, kur zebras strīpas beidzas. Sākot no salauztas mašīnītes - un izcili labi var redzēt, kad tā tiek lauzta, lai izpētītu, kas iekšā [neatbilst sodāmai darbībai, pati palīdzēšu izjaukt un parādīšu, kas iekšā], bet kad ar spēku maukta pret sienu, lai tikai sasistu [izskaidrojošais darbs nopietnā formā].
Tāpat brīnos par bildēm, kur laimīgais bērns ar markeri sazīmējis visu istabu, suni, kaķi un kaimiņieni, bet laimīgie vecāki priecājas un filmē. Nu i kā bērnam iemācīt cieņu pret citu cilvēku darbu, ja tiek ļauts šo darbu postīt?
Pieminētā tēta nagu lakošana ir no citas operas - tā ir nekaitīga izklaide, no kuras cieš tikai nagu laka. Un žetons tētim, kas var ar bērnu nodarboties sajēdzīgāk nekā dauzīties vai nolikt pie TV/planšetes/datora. T.sk. lakot nagus sev un kartona lellēm un taisīt princešu plīvurus no agroplēves. Tāds talants ir retums.
Gribat ideālo tēvu reklāmas kontekstā? Ideālais tēvs ir pamanījis to mirkli _pirms_ sīks ar šķērēm dodas skapja virzienā un piedāvā atnākt palīgā sagriezt krāsainas papīra strēmelītes, ko starp dokumentiem salikt. Protams, protams, ir līmlapiņas... bet ne jau par to stāsts. Tiesa - tā spēja noķert mirkli 'pirms' un zibenīgi noreaģēt, izdomājot ne pārāk aizdomīgu derīgu darbu, ir vai nu talants, vai baisa darba rezultāts (darbs ir saprast šo uzmanības novēršanas shēmu, pēc tam trenēt savu izdomu). Talants ir retajam un retajai, darbu pieliek gandrīz neviens un dažas.
Reklāma ar nesaprotamu "smalku mājienu" nedod neko. Es arī neuztvēru Pūkas smalko domu "Bet būtībā jau reklāma uz to mudina, nu nestāvi, papucīt, kā stabs! " Labi, nestāvi, bet ko ir paredzēts darīt? Klapēt pa ausi vai nogriezt otru staru?
T.i. baidos, ka padlaiku plakāts "mazgā rokas pirms ēšanas!" ir tiešāk sasniedzošs adresātu, nekā smalki mājieni par briesmīgo baktēriju miljoniem.
"Tēta" problēma gan ir bik cita - vīriešiem, diemžēl, multitāskings ir vāji attīstīts - nu nespēj viņi paralēli pusdienu gatavošanai, veļas mazgāšanai, iepirkumu plānošanai, vakardien marinēto gurķu sabāšanai pieliekamajā un bateriju nomaiņai virtuves pulkstenim (viss notiek vienlaicīgi) vēl pamanīt, kad sīks iet blēņās. Sliktākais, ka ir krietns procents, kam pašiem liekas, ka ir nu tik izcili, tik izcili, tā mīl bērnus... tikai no malas redzams vienīgi "nelien!", "nekāp!", "netraucē!" Un tur reklāma caur puķēm neko neglābs.
Un otra problēma, kas it kā no citas operas, bet par to pašu, un kam risinājumu neredzu. Staigāt 24/7 vismaz 4 gadus bērnam nopakaļ un "attīstīt", "strādāt kopā ar bērnu", "veikt radošas darbības" utt. var tikai sieviete, kurai nav jādomā par to, ko rīt katlā grūst, pa kuru laiku salāpīt vienīgās caurās bikses un ar ko samaksāt par elektrību. Pārējām nākas izvēlēties, vai gatavot pusdienas 30 minūtes, pārējā laikā darot citus mājas darbus (te es nerunāju par vienīgā putekļa dzenāšanu un vāzīšu izkārtošanu pēc fenšui), vai gatavot pusdienas "kopā ar bērnu" 2 stundas (atstājot neēdušu suni un zīdaini, nekārtotas drēbes, sapuvušus augļus un netīrītu pagrabu).
Diez vai arī tur palīdzēs reklāma...
Tādas pārdomas.
