Lielveikala kasiere neviļus tikko jaušami pasmīnēja un laikam jau pārāk ilgi bija aizskatījusies uz sev priekšā gulošajām pudelēm – Chivas Regal 18 un pārīti divlitru Euro Strong.
“Šie arī jums?” pārjautāja Sintija, nopīkstinot Chivas Regal un paskatīdamās vispirms uz solīdo kungu letes otrā pusē, tad uz rindā aiz viņa stāvošu, ar uzšuvēm noklātā ādenē ģērbušos panku, tad atkal uz solīdo kungu. Viņa iesirmie mati liecināja par vismaz ceturto gadu desmitu, kaut sejas vaibsti vēl bija gluži jauneklīgi.
“Tie? Jā, jā. Ziniet, es te… vienkārši braucu šovakar ciemos pie papa. Viņš īsti neko citu neatzīst,” nedaudz saminstinājies, atbildēja kungs. “Un paciņu pelēkās Caines arī, lūdzu.”
“Paldies par aliņu, puiši!”, pametis ašu skatu apkārt, viņš teica, pasniedzot pudeli pie veikala ieejas stāvošajiem tīņiem.
“Nē, paldies tev, Veiko! Reāli izručīji. Žetonvakars tomēr ir tikai vienreiz, vajag pa smuko,” izmeta jaunuļi, tūcīdami Chivas Regal jakas azotē.
“Kalpoju tautai!” nebēdnīgi atmeta vīrs, dodamies lielveikala autostāvvietas virzienā.“Kalpoju tautai…” viņš vēlreiz pie sevis nočukstēja, izņemdams no maisiņa divroci. Tukšgaitā dūcošais automašīnas dzinējs nespēja apslāpēt tik pazīstamo plastmasas korķīša kriukšķi.
http://www.cehs.lv/2015/02/kalpoju-tautai/
