Gadsimtiem ilgi vīrieši nav noņēmušies ar bērnu audzināšanu, un bija normāli. Tas, ka vīrietim ir jāpiedalās, ir Eiropas un pēdējo 50 gadu izgudrojums. Psihologi saka, ka bērnu ietekmē ne tik daudz tēva klātesamība/neesamība, kā tas tēva tēls, kuru izveido māte. Un te nu sanāk paradokss- vīrietim, kurš klausa sievu, čakli palīdz mājas darbos un vienmēr ir gatavs izklaidēt bērnus, ir daudz grūtāk saglabāt tēva-varoņa tēlu, nekā tam, kurs vispār klāt ir bijis tikai ieņemšanas brīdī.
Gadsimtiem ilgi vīrieši nav noņēmušies ar bērnu audzināšanu, un bija normāli. Tas, ka vīrietim ir jāpiedalās, ir Eiropas un pēdējo 50 gadu izgudrojums. Psihologi saka, ka bērnu ietekmē ne tik daudz tēva klātesamība/neesamība, kā tas tēva tēls, kuru izveido māte. Un te nu sanāk paradokss- vīrietim, kurš klausa sievu, čakli palīdz mājas darbos un vienmēr ir gatavs izklaidēt bērnus, ir daudz grūtāk saglabāt tēva-varoņa tēlu, nekā tam, kurs vispār klāt ir bijis tikai ieņemšanas brīdī.
Nu man tomēr šķiet, ka gluži tā nav.
Jā, droši vien senāk lielākā daļa tēvu nenoņēmās un neucinājās ar zīdaini. Bet- vīrietis bija tas, kurš uzturēja un rūpējās par ģimeni, uz kuru varēja paļauties un bērnam acu priekšā bija šāds tēvs.
Ienāca prātā Brigaderes tēvs (Dievs, daba, darbs), kurš vienmēr aprunājās, mierināja bērnus, daudz ko mācīja, jo māte bija paskarba rakstura. Tas pats G.Merķelis, kurš vispusīgi izglītojās, pateicoties sava tēva plašajai bibliotēkai.
Protams , ka ir piemēri, kur sieviete viena pati zobiem nagiem visu izplēš, jo citas izejas nav.
Bet vispār - jo veselīgākas attiecības ģimenē, jo normālākus bezputnu partnerus savā dzīvē izvēlēsies bērni.
