Nu redz, bet tā nav "ēdienu vienkāršība" no dietologu viedokļa
Atceros mamma taisīja sakņu sautējumu, kas izpaudās kā kartupeļi+burkāni+kāposti izvārīti, nokāsti. Pēc tam apcepa un pārlēja ar skābo krējumu. Viņai pat prātā neienāktu to visu sautēt mazā ūdens daudzumā, ar
interesantām garšvielām, piedomāt pie struktūras, šķidruma iztvaicēšanas, likt klāt kausētos sierus, saldos krējumus utml. Jā toreiz likās garšīgi. Un visticamāk, ka tādēl, ka nebija cita veida ēdieni nemaz mēģināti.
Neparastākie salāti bija vasaras sezonā, kur smalki (kā rupjš rosols) tika sakapāti tomāti, gurķi, kabači, puķkāposti, dilles/lociņi un tas viss pārliets ar eļļu un klāt tikai sāls un citronskābe.
Augstākā improvizācija - šmorgaļai pielikt papriku.
Man, sākot šad tad ēst arī ārpus mājas, nogaršojot kaut ko citu, beigu beigās rodoties nepieciešamībai pašai gatavot, radās sapratne, ka var citādāk. Ka tas nav nekas ne briesmīgs, ne īpašāks, tikai citādāks. Katru reizi citas garšas, cits izskats (jā, sapratu, ka smuks, nesamačkāts (nu nozīmē, ka viss kopā un ar mērci pārliets) ēdiens ir bauda arī acīm). Ka mērce nav "jāpastiepj garāka", ka nedēļas kotlešu bļoda, ko uz beigām jau ēd rīstīdamies, nav obligāts pasākums, ka to var mainīt un veidot savus ēšanas/gatavošanas paradumus citādākus. Ka nav jātaisa
big deal no jaunas garšvielas iegādes un "kur nu izmantot" procesa. Ka nav jābaidās no eksperimentiem. Ka ikdienas ēdiens var būt interesants un nav jāgaida īpašs notikums (svētki, jubilejas utml), lai izmēģinātu. Ka dažādu interesantu produktu un garšvielu, gatavošanas veidu izmēģināšana nebūt nav dārgs pasākums. Jo netiek jau taisīts 5l katls, bet katram tik, cik vakariņām
Kaut kā tā
(vīrietim ir savi mājas darbi un mizošana viņam tiek lūgta tikai retos izņēmuma gadījumos
)
