Vairs negribās ne lasīt, ne runāt par šo visu putru. Esmu pieņēmusi faktu, ka Lielā tautu Sarīdīšana Krievijai ir lieliski izdevusies, jo pat es, kas vēl pirms dažiem gadiem vispār nesaprata, par ko tie dziļās Krievijas krieviņi man jautā, runājot par kaut kādu te krievu diskriminēšanu, nemīlēšanu un skolu vēršanu ciet (citās pasaules malās satiekot, sarunas vienmēr līdz tam nonāk), un kad šie brīnījās, cik mēs patīkami cilvēki, nevis kā viņiem stāsta...
Tagad viss ir skaidrs. Un ja es pat vēl pirms pāris gadiem pionieragodavārds nevienu nedalīju pa tautībām, un runāt krievu valodā man pat patika - jo es to pārzinu ļoti labi... Eh. tagad man stipri jātura prāts grožos, lai kādai krievvalodīgai kolēģei nejauši ko nepateiktu. Krieviski runāt - ir kaut kāda aizture izveidojusies. Skatos acīs un domāju - un ko ŠIS krievs domā, kas VIŅAM prātā?
Un visbeidzot - ja x stunda pienāks, kurā pusē būs mana draudzene - krieviete, vislabsirdīgākais un izpalīdzīgākais cilvēks pasaulē?
Negribu vairs pat domāt par to. bet kur ir izeja - lai domā citi? "es tāpat neko nevaru ietekmēt"? Un - ko tad es varu ietekmēt, ja tā padomā...?
