tas, kam viņa gaaja cauri, to zin tikai viņa pati. man liekas ,katra diena romāna nodaļas vērta ...
es varu teikt par sevi, ka dabūju mācību, caur šo pieredzi. Un patiesībā mans lielākais prieks ir par to, ka es guvu apstiprinaajumu. Tur augšā kaads ir... kas tur rūpi par mums....Kopš taa laika, kad nācās pamest Latviju, es sevi bieži lieku kaada gudraaka rokās(apzinati), tas ir..kad pats vairs neko ,neko nevari, kad ir tikai pilniigs izmisums un šaubas, tad, naak paļaušanās... es dodu savu likteni un savu dzīvi Tavās rokās, kaa lemsi , taa notiks, taa ņemšu par labu.
Protams, es kā skeptiķis, racionals cilveks un nepiederošs nevienai konfesijai nevaru tā uzreiz pateikt..Dievs man palīdzēja utt., es vienkarši kraaju pieredzi un vilku plusiņus.Kad vēl man nebija gana, tad laikam tika sūtīta šī skola...
kkur dziļi, dziļi kkada kkata mani nepamet sajūta , ka taa bija mana skola...bet lomu viņā uzņēmās māsa. Es nez... es to nebūutu izturējusi un iznesusi tik eleganti... es nedz fiziski nedz gariigi neesmu pat puse no viņas...
un tad, saprotot, ka neko jau nevaru darīt un paliidzet .varu tikai lūgt. Rikojos nesmuki vai smuki nezinu... bet noslēdzu darījumu...ja māsa izķepurosies, tad man pietiks pieradījumu..un es zināšu droši, ka ka kāds TUR Augšā ir un ka kaads mums sniedz palīdzīgu roku, kad taa patiesi ir vajadzīga...
nu oky..te var izpluust .. bet doma taada, ka šodien man sveetki vairak par to, ka es noticeju, paļāvos, uzticējos un ka man vairak nevajag pierādījumus. Un man ir kkā trakoti viegli un labi
es nezinu, ko nomanis rakstiita var saprast, bet nu, šobriid apmeeram tā...
